teiksma_ragana

Nāk prātā dažādas lietas, ko gribētos darīt, bet kopas sabrukšana man ir atņēmusi vairāk motivācijas nekā man iepriekš likās. Bija jāiemācās būt kopā ar citiem, tagad atkal jāiemācās būt vienai.

Vispirms par nakti, kas bija pirms es uzzināju par Deivida Bovija nāvi.
Pusmiegā es redzēju ta ne sapni, ta ne vīziju, ka pie manis atnāk kāds sievieškārtas gars. Gars bija noraudājusies, ķērās man apkārt, visu laiku atkārtoja, ka "ir noticis kaut kas šausmīgs". Viņa bija pārbiedēta, nezināja, kas tagad notiks, kā tagad tālāk būs. Viņai kaut kā ļoti pietrūka, vai kāda. Viņa teica, ka ir mana māsa, ka pieder pie tās pašas cilts, kur es, un mūsu ciltī ir noticis kaut kas briesmīgs.
Aizmigu, sapņoju kaut ko sliktu un briesmīgu, bet palika tikai sajūta, neko konkrēti neatceros, un tad es pamodos, piegāju pie datora un uzzināju.
Pirmajā brīdī tā it kā nekas, bet dienas gaitā man arvien vairāk sāka likties, ka man krūtīs ir izrauts caurums, pa kuru plūst projām viss, kas man svarīgs. Vilka uz raudāšanu. Un kaut kā ļoti, ļoti pietrūka.
Dīvaini. Es DB vienmēr esmu cienījusi, esmu lasījusi par viņu un dziesmu lirikas, uzskatījusi, ka viņš ir izcils cilvēks, bet, piemēram, viņa mūzika man ir patikusi fragmentāri. Šis tas jā, šis tas nē. Jā, es esmu viņu pat kaut kādā veidā mīlējusi, kura meitenīte tad nemīlēja izspūrušo karali apspīlētajās biksēs? Bet tomēr... es nebūtu domājusi, ka man tas tik šausmīgi sāpēs, izpostīs man dvēseles mieru. Tas taču nav man personīgi pazīstams cilvēks un viņa daiļrade tāpat paliks ar mani, lai arī vairāk nekas klāt nenāks.
Bet tomēr. Tā tukšuma un trūkuma sajūta bija pārsteidzoši mežonīga un spēcīga. Tā nepārgāja, nē. Arī, klausoties Blackstar albumu, man likās, ka dvēseli velk pa nāsīm ārā. Es nekad nebūtu domājusi, ka kādas slavenības nāve, nu, izņemot vienu, mani varētu tik šausmīgi satriekt.
Bet tā sajūta izbeidzās šonakt.
Izbeidzās, jo pats mūsu cilts karalis atnāca un aizveda mani uz Marsu. Vispirms uz Antarktīdu nākotnē, kur viņš bija sabūvējis izklaides parku, un pēc tam uz Marsu. Paņēma mani aiz rokas un aizveda uz Marsu, un teica:
"Šeit mēs kopā uzcelsim visu, ko vēlamies".
*
Pie Dieva, es tiešām sajutos īpaša. Vienreiz es patiešām un no sirds sajutos īpaša. Patiesībā pat vēl īpašāka kā toreiz, kad Džims Morisons man spēlēja dziesmu uz rudzupuķēm, par lociņu izmantojot smilgu.
Un ja nu patiešām es piederu pie kādas garīgās cilts, kuras karalis bija un laikam arī ir Deivids Bovijs? Vai tāpēc, ka viņš ir slavenība, lai tas būtu kaut kā tizlāk?
Nē. Tas bija ļoti jauki. Un tagad man ir miers dvēselē. Es tikai ceru, ka viņš tā izvadāja arī to pārbiedēto māsu, kas pie manis bija atnākusi sapnī, stāstot, ka ir noticis kaut kas šausmīgs mūsu ciltī.
Mēs uzcelsim visu, ko vēlamies, vispirms Antarktīdā, un pēc tam uz Marsa. Un pēc tam droši vien uz pašas Saules.

Jā, es labprāt aizbraukšu uz tusiņu. Uz meiteņu vakariem es vairs neiešu, šie astoņi pasākumi gadā man tomēr liekas gana svarīgi kaut vai tik daudz, lai izkustētos no mājas vai uzaicinātu kādu ciemos.
Kas būs sataisīts - nezinu. Iepriekš esmu ja ne gluži visu vadījusi, tad piedalījusies vadīšanā 99% pasākumu, laikam izņemot kādus trīs, bet plānošanā laikam par visiem. Tagad braukšu pilnīgi neko nezinot par to, izņemot to, ko visiem pateiks neta grupā.
Nu redzēs. Pats galvenais, lai ir laba atmosfēra. Neko vairāk es nemaz negaidu. Ja notiks kaut kas vairāk, tad tas būs vienkārši piedevām un jauki.
*
Doma izveidot jaunu kopu, tādu, kas tiešām strādātu, nav ticams šajā valstī. Ja sevi četros gados izsmēla šī kopa, tad diez vai kaut kas cits sanāktu. Lai gan... zin kā, nekad jau īstenībā nevar zināt.
Ja nu ir vēl Latvijā cilvēki, kam ir interese? Ja nu ir? Vai vismaz ja nu tā interese rodas?
Bet es tāpat esmu pārāk rūgtuma pilna. Lai gan atkal - varbūt nemaz neesmu.
Patiesībā jau es nemaz nezinu, kā tur ir.

Man šķiet, ka Eiropas civilizācija tiešām ir novērsusies no atbildības, pienākumiem, pašdisciplīnas un stingrības. Taču es absolūti nepiekrītu tam, ka pie vainas demokrātija, dzimumu lomu ignorēšana un ģimenes vērtību degradācija. Iespiežot cilvēkus ļoti stingros rāmjos nevar panākt to, ka viņi nedara ļaunu. Manuprāt vajag dot pēc iespējas lielāku brīvību, kur vien var, no lielām lietām līdz sīkumiem, bet jāprasa tikai pašai pamati, taču tie stingri.
Vecākiem ir jārūpējas par bērniem, jā, ļoti stingri. Nekādas nerūpēšanās, alimentu nemaksāšanas un atbildības nogrūšanas. Taču vecāki var būt kopā, šķirti, dažādu vai viena dzimuma, jauni, veci, viens jauns, otrs vecs, ar rozā matiem, ar tetovējumiem, baletsvārciņos vai kosmonauta tērpā, vienalga.
Bērniem ir jārūpējas par vecākiem, kad viņi ir kļuvuši veci, ja vecāki ir rūpējušies par bērniem. Un vienalga, vai bērni ir ārsti, pornozvaigznes vai rokdarbu meistari, un vienalga vai vecāki ir slimi, veseli vai izvēlas gulēt uz laktas kā vistas, bērniem par viņiem ir jārūpējas.
Cilvēka ķermenis ir neaizskarams pret viņa vēlēšanos. Viņu nedrīkst sist, izvarot un nogalināt vienalga vai viņš ir zinātnieks, ubags vai prostitūta.
Cilvēka izvēle ir svēta un neaizskarama, vienalga vai viņš vēlas gulēt ar vīriešiem vai sievietēm, vai gumijas lellēm, vai viņš velk uzvalku vai klauna tērpu, vai pat neko.
Un tādā garā.
Man šķiet, ka šeit ir vienīgais glābiņš. Saglabāt ļoti lielu stingrību tur, kur tiešām vajag. Ne par matu neatkāpties! Nosodīt tos, kas izvaro, laupa, zog un aizskar, bet citādi ļaut pilnīgu brīvību. Ja cilvēku apspiež un ierobežo, viņš saceļas un izperina sevī ļaunumu. Mums visiem ir dažādas tieksmes, bet ir ļoti strikti jānodala tās, kas ir obligāti pildāmas un ievērojamas lietas no tām, kur var būt brīvība. Jo mazāk lietu ir obligāti jāievēro, jo labāk, bet tās, kas ir jāievēro, ir jāievēro visiem bez atrunām.
Manuprāt tikai tā ir iespējams kaut ko šeit turpināt.

Kopas atkalsanākšana bija patīkama. Enerģētiski ne ļoti spēcīga, bet draudzīga. Tādā retā un vieglā variantā noteikti turpināsim vismaz kādu laiku. Līmeņi un vēlmes kļuvušas pārāk atšķirīgas, bet kopā ir daudz kas piedzīvots, draudzības jūtas ir palikušas, sanākt kopā kaut pāris reižu gadā laikam sanāks. Tas patīkami.
Man, protams, gribētos kaut ko tuvāku, nopietnāku, dziļāku, jo patīk tas enerģijas daudzums, ko izdodas iegūt kopā. Tomēr... cik tad ilgi tomēr var turēties kopā cilvēki, kuriem ir tik ļoti dažādas priekšstats par to, kā tam visam būtu jābūt?
Taču jā, gribas atkal atkārtot - kopā atkal sanākt ir jauki, nu ir jauki.
Pinjata bija stipra un laba, sprāga skaisti. Dziedāšana vienmēr mani iepriecina. Meža gaismas rituāls ar purva brišanu un piesmeltu zābaku arī bija skaists. Tās mazās priedītes bija mīlamas sveču gaismā.
Eh, kā es gribētu, lai Latvijā būtu vairāk vikāņu. Tas pat varbūt varētu būt man iemesls kādreiz apdomāt pārcelšanos kur citur. Visticamāk jau tad uz ASV.Protams, nenopietna doma, bet tik ļoti ilgojos pēc īstas vikāņu kopienas, festivāliem, vikāņu draugiem.

Nupat tas atkal bija - nekas nav reāls, sāpes nav reālas, viss vien sapnis, atliek tikai pamosties... Viss ir tā, kā tam jābūt, vajag tikai pieņemt utt.

Un, kad tādam cilvēkam kaut kas dzīvē ne tā, cirvis mugurā vai bērns nomirst, kā viņi kauc, kā bļauj, kā pārdzīvo...

Kas tieši tas ir - vai tiešām aizsardzības reakcija pret dzīves skarbumu, pārākuma sajūta vai kas? Esmu dzirdējusi, kā aiziet visādi guru, kas to pašu vien sviestu runājuši par to, ka viss vien spēle, ko tur satraukties. Kliegdami un bailēs kā visi citi. Zinu, kā cilvēki, kam pēkšņi kas nopietns gadās, raud un kliedz, vaino Dievu, vaino sargeņģeļus, bauro kā kauti. VISI. Nu, ok, jā, jā, kaut kur Indijā ir tādi, kas tiešām, pa īstam... blablabla... nu ok, lai būtu, teiksim, ka ir.

Bet visi ir neadekvāti īstās ciešanās, visiem tās ir īstas, visu ko par sapņiem un to, ka dzīve vien ilūzija un spēle, runā tad, kad ir labi vai vismaz var iztikt. Iesaka samierināties tad, kad ir ok. Kad ir neciešamu sāpju brīdis, visi ir vienādi.

Tad kāpēc jāspēlē tā spēle atkal un atkal?

Paskatoties, kādas ir dzīvnieku populācijas pasaulē, kļūst tik skumji. Mūsu ir 7 miljardi...
Kad domājam par apdraudētiem dzīvniekiem, kuriem tomēr uz vietas vēl nedraud izmiršana, man liekas, ka lielākā daļa cilvēku iedomājas, ka runa ir tomēr par tūkstošiem. Skumjā patiesība ir tāda, ka viņu bieži vien ir tikai 200-500.
Tāds skaits, piemēram, vaļu gadījumā, vēl pie tam ir izkaisīts vairāku okeānu plašumos...
Arī man kaut kā likās, ka tomēr ir vairāk. Daudz taču video, liekas, ka viņus bieži redz, bet, piemēram, zobenvaļi, pazīstami kā orkas, ir nedaudz vairāk kā 50 000. Jūs varat iedomāties to nereālo izkliedētību, ja viņi dzīvo visos pasaules okeānos izņemot Ziemeļu ledus? Kad iedomājas, ka tie piecdesmit tūkstoši - tā ir mazpilsētiņa. Tās ir divas ar pusi Jēkabpilis... un viss! Tas ir viss!
Iedomājieties, ka cilvēku pasaulē būtu 50 000...
Šie skaitļi ir mulsinoši, satraucoši... mums bieži trūkst jebkādas perspektīvas izpratnes, mēs nespējam iedomāties, kā tas patiesībā ir, kad mazāk apdraudētas sugas īpatņu ir divas ar pusi Jēkabpilis, kad mūsu ir septiņi miljardi. Vairāk apdraudētu sugu īpatņu pat dažreiz ir zem simta.
Kā mēs esam savairojušies...
Baidži. Vēl kāds visticamāk ir palicis. Kāds pēdējais, kādi pēdējie pāris. Ļoti mazticama pat ir iespēja, ka tie pāris vēl radīs bērnu, kas noteikti būs pēdējais baidži pasaulē. Suga ir funkcionāli izmirusi, to vairs nevar glābt, bet kāds īpatnis varbūt ir palicis.
Diez kāda ir sajūta bara dzīvniekam, kas ir pieradis pie ģimenes, dzimtas, palikt pēdējam... meklēt, meklēt, bet nekad vairs neatrast kādu sugasbrāli.
Baidži Ķīnā uzskatīja par dievieti. Nu dieviete ir mirusi 100% cilvēku vainas dēļ...
Kā lai nekļūst skumji? Protams, mums ir jācīnās par to, kas vēl ir palicis, no mirkšanas asarās nekas labāk nepaliek. Bet tās asaras rodas...

Nodeklarējos Jēkabpilī. Tagad nu šeit mītu arī oficiāli.
Patīkama sajūta.
Mana pļava (jā, mana :D ) ir sniegota, Rīgā esot jau nokusis. Tas man patīk. Šeit sniegs turas ilgāk. Rīt domāju aiziet uz teātra izrādi.
Jūtos šeit tiešām labi.

Izmantoju šīs zīlnieces pakalpojumu Etsy, saņēmu vienkārši perfektu, ļoti dziļu un svarīgu atbildi. Es lieku šīs pašas Earth magic kārtis, ko arī te pareklamēju, bet dažreiz uznāk pārāk daudz emociju uz kādu jautājumu un pašai sev ir ļoti grūti izzīlēt.
Tad nu es iesaku šo zīlnieci Emocijzīme smile Neopagāne, taisa arī ļoti skaistas mantiņas, atsauksmes ļoti labas, nav pārlieku dārgi Emocijzīme smile
Iesaku! Lai gan, protams, ne visiem ir vajadzīgais kontakts ar visiem.
*
https://www.etsy.com/shop/PrairieMountainMagic

Sanāca ļoti zīmīga maģija. Augstākie spēki man uz lūgumu deva pašai visu izdarīt. Instrukcija bija - sadalīt lūgumu trīs daļās. Pirmā daļa realizējās ļoti ātri, akmentiņš, kur tā mājoja, aizgāja kā smērēts tur, kur vajag viss arī notika. Otrā daļa, tas ko es lūdzu citā izpausmē, atkrita atpakaļ. Burtiski. Metu pa logu, bet tizli trāpīju tā, ka atsitās un atleca atpakaļ. Tur arī uz palodzes atstāju. Nav īstais laiks. Lai tur stāv līdz jutīšu, ka var mēģināt vēlreiz. Trešais akmentiņš tepat stāv uz altāra, ziedots netika. Strādā lēnām, pamazām... bet strādā.
Šitik detalizēta burvestība sen nebija bijusi. Bet saprotu, ka prasība bija pārāk plaša, tiešām bija jāsadala trīs aspektos. Viss arī notika tā, kā maģija rādīja - pirmajā izpausmē prasītais tika iegūts viegli un simtprocentīgi, otrajā - kaut kas bik, bik, bet kopumā nē, taču ir iespēja, ka var vēl viss notikt, un trešajā izpausmē tas vienkārši ir par daudz prasīts, jāatzīst, lai tā viegli un vienkārši notiktu. Notiek lēnām, uzlādējas uz altāra, pamazām arī realizējas, bet prasīt, lai pavisam notiek, varēs vēlāk, kad uzlādēsies ļoti stipri.
Tad vēl piedzīvoju ļoti smagu zaudējumu. Ar pirmo lūgumu saistīta maģija pieprasīja ziedojumu, kaut ko ļoti svarīgu no pašas sirds. Pagaidām ziedojums stāv ārā, altārcelma caurumā. Es pat varu to ar pirkstu paglaudīt, bet ārā ņemt nevar un būs jāatstāj tur uz mūžīgiem laikiem, citādi prasība nenotiks. Visai neiespējami, ka es te dzīvošu līdz mūža galam, ja mans mūžs kaut cik dzīvosies. It kā tak tikai 30 man...
Briesmīgi žēli, gribas ņemt atpakaļ, bet nē, negribu riskēt ar to, ka viss, kas jauki iesācies, bruks nost. Pie tam es tomēr apsolīju savu mīļmantiņu prom vairs nekad nenest. Bet serde sāp un kņudina. Gribas rokās paburzīt. Nedrīkst. Grrr.
Kāds nepateicīgs cilvēks es esmu. Tā taču ir tikai mantiņa no bērnības, bet ieguvums ir liels.
Ai, kā man pietrūkst īstas kopas, tādas ļoti aktīvas, kā ārzemēs. Kur cilvēki sanāk kopā un reāli kopā praktizē, palīdz cits citam, dara kopējas lietas. Vienai man kaut kā līdz galam neiet.

Ja pavairotu rudens, pat ne krāsainā, bet "pelēkā" krāsas, piemēram, paņemot paraugu un uzliekot to visā platībā uz A4 lapas, tās būtu pat stipri spilgtas krāsas. Tik daudz sarkanā, oranžā, dzeltenā, brūnā, zaļā un pat violetā nokrāsu nav nevienā gadalaikā. Kad pazūd viendabīgais zaļums, parādās brīnišķīgas nokrāsas. Katrs augs atrod savu īpašo toni. Katra zāles stiebra skelets ir citā krāsā.
Kur pelēkums..? Nevaru ieraudzīt...
Pat debesis kļuvušas krāsainākas, jo apvārsni neaizēno koku lapainie silueti.

Pieliku pie sienas Latvijas karti. Izskatās labi, lai gan mazdruscītiņ tomēr šķībi sanāca. Vienmēr patīk to laiku pa laikam papētīt, pasmieties par pērlēm kā "Struņķu dīķi" un ar patiku paskatīties uz vietām, kur būts un kas tuvas.
Šo karti es noņēmu no sienas un sarullēju, kad izvācos no Grīziņkalna dzīvokļa. Juglas dzīvoklītī nebija, kur to pielikt, jo bija aizliegums jebkā bojāt tapetes. Tapetes porainas, mīkstas, nevarēja arī ar lipekļiem, jo ilgtermiņā piesūktos. Tagad karte atkal ir savā vietā.
Toreiz, kad to pirku, tajā pašā Grīziņa dzīvoklī mājojot, es atzīmēju ar gaišu flomasteru visas vietas, kas man ir tuvas un mīļas vai vienkārši interesē. Tagad interesanti domāt, ka JP ne tuvu nebija vieta, par ko es domāju. Patiesībā man vienmēr bija kaut kāds priekšstats par visām deviņām lielajām pilsētām, kas skaitās republikas nozīmes, izņemot Jēkabpili.
Rīga - dzimtā pilsēta, ko tur lai saka, gandrīz, gandrīz 30 gadi tur pavadīti.
Daugavpils - daudz krievu, huļigānisms, pagrimums.
Jelgava - būts daudzas reizes, garlaicīga, neglīta pilsēta, kas tomēr saistās ar dažādām atmiņām jau kopš bērnības.
Jūrmala - būts vairākas reizes, jūra, Jomas iela, trokšņi.
Liepāja - vēji, mūzika, būts vienu reizi pavisam nesen.
Rēzekne - latgaliešu kultūra kaut cik, zinu dažus cilvēkus no turienes.
Valmiera - būts dažas reizes, diez ko nepatika, dzirdēts, ka teātris un kultūras dzīve laba.
Ventspils - govis, Lembergs, visi saka, ka skaista.
Jēkabpils - nulle...
Pat tad, ja mēs skatāmies tik ļoti vienkāršoti par asociācijām pāris vārdos, pat JP man nebija nevienas pašas asociācijas. Ok, es zināju divus cilvēkus, kas no šejienes cēlušies, bet tam nebija nekādas nozīmes. Pārskatīju vispār pilsētu sarakstu - nu takš ar lielāko daļu kaut kas saistās, kaut vai tik primitīvi kā Skrunda - lokators.
Esmu iebraukusi vietā, kas man ir pilnīgi balta lapa. Te viss ir pilnīgi no sākuma. Es nekad mūžā nebūtu domājusi, ka man varētu būt kāds sakars ar šo pilsētu, tās pat nebija manā pasaulē, lai gan kartē es aptuveni zināju, kur ir.
Cik pasaule ir dīvaina... ļoti, ļoti dīvaina.

Brīnišķīgs izgudrojums!
Jūs ielejat šķidrumu trubā un tas aiziet buļ buļ un čur ļur kaut kur nahuj un jums par to nekad vairs nav jādomā.
Apsveiciet mani ar šāda brīnuma iegūšanu! Tā ir fantastika, maģija, kas ienākusi manā dzīvē. Un piedodiet man manu rupjību, jo tas notiek tik vēlu, ka man ir reizē prieks un reizē vēlme to visu sadauzīt, vājprātīgi kliedzot: "Ak tad tagad tu esi??? Ej turpat nahuj, kur ūdens, esi ēdusi manus nervus un ķēzījusi manu pagalmu jau gandrīz gadu, tu cūka nelaimīgā!!!"
Nē, es priecājos. Nekur nelaiž garām, smirdēja briesmīgi, bet vīriņš pieslēdza. Viens akmens no pleciem nost.

Interesants termins - Wyrd - saikne starp Visa daļām. Bieži pagāniem pārmet to, ka mums likteni nosakām nevis paši, bet gan Laima, Nornas vai citas līdzīgas dievības. Tomēr, paskatoties tuvāk, var redzēt, ka gan Laima, gan Nornas, gan Moiras un citas dievības pārvalda laiku. Pagātni, tagadni un nākotni. Nākotne ir atkarīga no pagātnes rīcības, no tagadnes izvēlēm. Var to saukt par karmas likumu, par "ko sēsi, to pļausi", gan skatīties tīri fiziski - ko tu ieliec savas dzīves pamatos, tas tur būs.
Tomēr mums ir šī kopība ar Visu - šis Wyrd - mūs ietekmē ne tikai mūsu izvēles, bet Viss. Apkārtne, fizikas likumi, citu cilvēku izvēles. Tā arī veidojas slavenais Liktenis. No mūsu izvēlēm un Visa noteikumiem. Mūsu rokās nav kontrolēt Visu, kā uzskata New Age ezotēriķi, sakot, ka mainot sevi, mainās Viss. Mainot sevi mainies tikai tu pats un tava uztvere par notiekošo. Tas ir svarīgi, bet tas nenosaka visu. Likteni nosaki tu pats, un to ietekmē vide un laiks.
Kā jau bieži - patiesība ir kaut kur pa vidu. Ir jāuzņemas pilna atbildība par savām izvēlēm, bet ne vienmēr šīs izvēles ir, ne vienmēr tās ir viegli pamanīt un izdarīt. Mēs šeit neesam vieni paši. Tepat ir daba, Visums, cilvēce.

Bet šis rīts bija ļoti dīvains. Vispirms es nevarēju atvērt slēģus, man bija jādauza viņi ar āmuru. Tad es sēdos uz bluķīša, bet gandrīz nolidoju zemē, jo bluķīti bija uz pusēm pārplēsusi gigantiska sēne, kas tur ieperinājusies pa vidu. Pēc tam manā kafijā noslīka sudrabaina mušiņa, kādu es nekad nebiju redzējusi. Tad es uz ķērcošu vārnu pateicu: Ko tu bļauj? Viņa pielaidās tuvāk, pētīja mani no vienas, tad no otras un no trešās puses, tad sāka skaļi ķērkt un aizlidoja. Pēc tam mani pārbaidīja kaut kāds cilvēks, kas pret manu sētu sasita pudeli, un es nolēmu, ka rīts beidzies, jāiet iekšā.

No sākuma bija tikai Haoss, tad tas dzemdēja Gaju - zemi un Tartaru - bezdibeni. Nākamo Haoss laida pasaulē Erosu un ar viņa palīdzību radīja visu pārējo. Pirms bija piedzimis Eross, Gaja nespēja radīt visus savus daudzos bērnus, ar kuriem viņa piepildīja visu pasauli. Erosa ienākšana pasaulē bija priekšnoteikums radīšanai. Eross iemīlēja mirstīgu meiteni Psīhi, lai gan viņa māte (vēlākos tekstos tā ir Afrodīte) viņu ienīda. Tomēr Psīhe ar sarežģītu uzdevumu izpildīšanu, arī došanos pazemes pasaulē, iekaroja arī Afrodītes mīlestību un viņa padarīja Psīhi nemirstīgu. Viņa apprecēja Erosu un kļuva par cilvēka dvēseles dievieti. Viņiem piedzima meita Hēdone, kas kļuva par baudas dievieti.
Es domāju, ka Eross, kas dažos mītos pat parādās kā otrais pirmdievs pēc Haosa, tēvs Gajai un Tartaram, ir tas pats, kas Daoismā Viens, kas dzimst no Dao. Tālāk rodas divi - Gaja un Tartars. Tāpat Eross ir tas, ar ko kopā cilvēka dvēsele, ko iemieso Psīhe, spēj iegūt piepildījumu, ko simbolizē Hēdone.
Es domāju, ka Erosa spēks ir arī Ekstasis feju kārtīs. Būtība, kas rodas no Unity, no Visa, mūžīgā ekstāzes dziesma, kas piepilda visu pasauli un padara iespējamu radīšanu. Eross pats nav radīšana, tur ir vajadzīga Gaja un Tartars vai Dieviete un Dievs, vai Iņ un Jan, kas rodas no Viena Daoismā, bet Eross ir tas, kas padara šo radīšanu iespējamu, izpaužot Vienotā, Visa vai Dao tiešāko enerģiju.
To nu es esmu izdomājusi :D
Grieķu mīti man patīk tik tālu, cik tas ir par "primordial gods and titans", parastie Olimpa dievi mani interesē jau daudz mazāk. Ticu, ka šis stāsts un Eross kā tāds ir pazīstami arī citās mitoloģijās. Jāprot tik atrast.
*
Tas, ko es pielūdzu, ir saucams vārdā Eross, jo citu vārdu es nezinu.

Vienīgais koks 400km attālumā, un tajā ietriecas dzēris vadītājs un nolauž to... Tā ir dzīves esence. Gan no vadītāja, gan koka perspektīvas.
Man vienmēr ir interesējis, cik lielas varbūtības piepildās manā dzīvē. Cik ir bijusi liela varbūtība, ka notiks tas, un cik, ka šis. Protams, ka patiesībā to nav iespējams izrēķināt, jo bieži vien ir pārāk daudz visādu mainīgo un pašas situācijas ir neviennozīmīgas. Tomēr būtu tik interesanti, ja varētu.