teiksma_ragana

Kas vēlas, lai palasa un padomā. Tikai mans viedoklis, kas noteikti nav pilnīgs, taču uzskatu, ka tajā ir visai dīgtspējīgs patiesības grauds.
Par ezotērikas, ok, cienīšu tik daudz, lai neliktu vārdu pēdiņās, paveidu, kas valda Latvijā. Manīts ļoti daudz kur citur, bet es par Latvijas situāciju, jo zinu, ka ne visur tā ir, bet nepietiekami pārzinu citu valstu situāciju.
Tātad, uz New Age un Austrumu senajām un jaunajām mācībām balstītais ezotērikas paveids, kas ļoti stingri valda Latvijā, sajaukumā ar kristīgajām un senticības idejām. Tas vispārējais, par neapgāžamu patiesību uzskatītais ezotērikas fons.
Sākšu ar labo.
Pievērš cilvēku uzmanību tam, ka Kristietība nav vienīgā reliģija pasaulē, ka reliģijas vispār nav vienīgā garīguma forma.
Ietver vismaz nelielu dažādību. Ļoti šaurprātīgam cilvēkam paver ieskatu uz dažādām prakses formām, vismaz kaut kādām.
Pievērš uzmanību latviešu senajam garīgajam mantojumam (kaut kādās izpausmēs).
Dod cilvēkam sajūtu, ka viņš var kaut ko piedzīvot un darīt pats, ka viņam nav pilnīgi noteikti vajadzīgs starpnieks (vismaz ne visam).
Teorētiski var dot iespēju pašam domāt vairāk, ja iepriekš ir bijis kaut kas vēl dogmatiskāks.
Kā jau var manīt, tas viss attiecas vairāk uz cilvēku, kas ir garīgo meklējumu sākumā, tikko sācis domāt par ko garīgu vai tikko sāk atbrīvoties no Kristietības žņaugiem. Uzskatu, ka tam nav nekādas lielākas vērtības, kad ceļš jau iet tālāk. Jo! Tātad, sliktās lietas.
Liekulības kalngals, pašapmāna meistarklase, sevis apvārdošanas un acu aizsiešanas samurgojums.
Kāpēc? Galvenokārt tāpēc, ka cilvēks, kas ir parasts cilvēks, tiek barots ar gudrībām, kas viņam ir stipri par augstu, ja viņš tiešām līdz galam grib tās izprast un izpildīt. Nevis nesasniedzamas, bet šajā brīdī vēl par augstu. Sākumskolas ļaudis tiek baroti ar bakalaura vai maģistra lietām.
Atbrīvošanās no ego, beznosacījuma mīlestība, augstākā es atklāšana, tieša saziņa ar augstākajiem Visuma spēkiem, nepieķeršanās.
Mums šeit tiek stāstīts, ka tas viss ir samērā viegli, sasniedzams katram šeit un tagad. Vajag tikai atvērt sirdi un acis, un viss notiks.
Un tagad par pasauli mums apkārt. Sabiedrība, kurā mēs visi esam iekšā. Sniegšu nelielu aprakstiņu par personu, kura pēkšņi pievēršas beznosacījuma mīlestībai un eņģeļu vēstījumiem.
Pārstrādājies cilvēks. Turas uz kafijas un bieži vien pat cigaretēm. Kad ir nogurums nevis sniedzas pēc sveces un kristāla, skriešanas botām, nevis meditē, bet padodas un blenž ekrānā. Taču par kaut ko ezotērisku, protams. Vēlams, kur var citiem dot padomus.
Jau kādu gadu viņam ir beznosacījuma mīlestība. Viņa bērns gan klasē smejas par tiem, kam nav jaunāko gadžetu. Nedaudz apātiski viņam tiek stāstīts, ka tās nav īstās vērtības dzīvē, bet pats gan sarauc degunu, jo kaimiņienei ir novalkāta kleita... khem, nē, protams, netīra aura.
Sniedzas pēc Jēzus apziņas katru dienu. Tāpat katru dienu izgāž dusmas uz apkārtējiem, kas nav tajā vainīgi. Noteikti atrod attaisnojumu, kāpēc tas bija ok.
Smīkņā par dīvaiņiem, kas dzied uz ielām, bārdu noauguši runā kaut ko par dzīvi ceļā vai dziļos mežos. Tiecas pēc vienotības ar dabu. Parauj savu bērnu malā no tādiem, kam ir jocīgs apģērbs, kas plati smaida, kam ir dīvains skatiens. Saka, ka visi cilvēki ir vienlīdzīgi, ka visi jāmīl ar beznosacījuma mīlestību.
Rūpējas par dabu. Nemet papīru zemē. Iemet to kopēja atkritumu urnā. Uzēd tunča konservu, kaut tunči jau būs izmiruši pēc 5-10 gadiem. Uzēd jogurtiņu, bet nolamā tos, kas ēd gaļu, neskatoties uz to, ka piena industrija ir pilnībā saistīta ar gaļas industriju un tajā ir tikpat lielas dzīvnieku ciešanas.
Saka, ka katram ir jādod sava artava kopējam labumam. Mazgājas ar bioloģisko šampūnu un ziepēm. Tīra podu ar hloru. Pašam ādiņa svaiga, bet attīrāmais ūdens un dabas piesārņojums... viss, kas notiek, notiek uz labu.
Meditē uz sava sargeņģeļa vēstījumu. Saņem to, un tur ir teikts par mīlestību uz savu tuvāko. Palīdz piecelties piedzērušam bomzim uz ielas. Noper bērnu, jo viņš uzod pārāk daudz jautājumu un nogurdina.
Tic, ka katrs saņem to, ko pelnījis. Ilgojas pēc lielākas mājas, jo cilvēkam taču pienākas par viņa garīgajiem panākumiem. Noziedo piecus eiro Āfrikas bada cietējiem. Pasaka, ka Dievs zina, ko dara, uzsūtīdams viņiem ebolu. Jā, nabaga cilvēki, bet tā jau tā daba strādā, attīra lieko.
Katru dienu lamā laikapstākļus, kas padara bikšu galus netīrus.
Kad kādam nodeg māja, saka, ka viņam bija pārāk liela pieķeršanās materiālajam. Sūdzas, ka nodokļi ir pārāk lieli un valda sociālais netaisnīgums.
*
Būtībā cilvēki kā cilvēki. Nekāds Jaunais Laikmets pienācis pilnīgi acīmredzami nav. Cilvēki nekļūst gudrāki. Nekādas vecās dvēseles neko izglābušas nav. Eiropas civilizācija iet uz galu, daba iet uz galu. Taču cilvēki vēl arvien domā, ka viss, kas notiek, notiek uz labu.
Cilvēki sniedzas pēc zvaigznēm, uzkurina sevī to tiecību pēc Jēzus apziņas un beznosacījuma mīlestības, nepieķeršanās, atbrīves no ego. Dzīvo šajā pašā sabiedrībā pēc tās noteikumiem. Rauc degunu uz jebkuru, kas tiešām dzīvo pilnīgi citādāk.
Visas tās nereāli augstās kvalitātes tiek prasītas no sevis un citiem, kamēr ir vēl arvien normāli teikt kaut ko tādu:
Sieviete vainīga pie izvarošanas, šitas nu gan izskatās pēc putnubiedēkļa, kāpēc nevar normāli apģērbties, šitos homīšus vajadzētu izšaut, gan šitas āksts ar grebeni saņems savu mācību, gan šitā resnā sapratīs, ka vajag mazāk rīt, kad pakaļa aiz smaguma nokritīs, pie visa vainīgi krievi, nu ko var nesties ar tiem velosipēdiem, nekad neesmu sapratusi, kā var tādā vecumā valkāt tik īsu kleitu utt.
Mēs dzīvojam nereāli stereotipiskā sabiedrībā, kur esam piezīdušies ar dažādām vājprātībām līdz ar mātes pienu.
Cilvēkiem ir normāli izvairīties no atbildības par saviem vecajiem, slimajiem vecākiem, aizbildinoties ar jebko, piemēram, "es pārāk tālu dzīvoju, ko varu darīt", bet vai tavs vecāks arī pateica - es pārāk tālu no tevis, sīkais, dzīvoju, tiec pats galā ar saviem pamperiem? Var nosodīt citus par izskatu un atrast iemeslus piecos veidos, kāpēc nav jāpalīdz savam tuvākajam, jo viņš ir tāds un šitāds. Visi vēlas mainīt sabiedrību, bet par jebkādu citādāku dzīvošanu smejas, jo tas ir dīvaini un nenormāli. Mīl visus uz ielas, bet izgāž savas emocijas vienā laidā uz savu ģimeni.
Un no šādiem cilvēkiem tiek prasīta beznosacījuma mīlestība un tuvošanās Nirvānai? Un kas man šķiet ļaunākais - tiek domāts, ka tas viss uz to tiešām iet, ka tas viss notiek.
Tik daudz apkārt tiek skandinātas tās izcilās lietas, ko es visu laiku šeit minu, ka sāk likties, ka tas ir pieejams katram sētas sunim, bet apjēgas, ka tas ir nereāli augsts līmenis - atbrīve no ego, nepieķeršanās, beznosacījuma mīlestība, īsti eņģeļu vēstījumi.
Tas ir nožēlojami un smieklīgi skatīties, kā cilvēki ar to visu noņemas, kad viņi nav kļuvuši augstāki un labāki viszemākajā cilvēcīgajā līmenī.
Ir viegli mīlēt visu pasauli, bet grūti mīlēt savu vīru vai sievu. Ir viegli pateikt - es pieņemu visu pasauli, bet daudz grūtāk pieņemt kaimiņu, kas klausās skaļu mūziku. Ir viegli nepieķerties materiālām lietām, bet grūti nedabūt zābaciņus, ko tik ļoti gribas.
Manuprāt cilvēkam, kas tiešām jau iet uz to augstāko līmeni, kurā ir vērts kaut vai nedaudz domāt par šīm superaugstajām kvalitātēm jau vajadzētu dzīvot ļoti no sabiedrības atšķirīgu dzīvesveidu. Nevis noteikti nabadzīgu, bet nekādā gadījumā arī ne bagātu. Ar ļoti mazu ekoloģisko pēdu. Vegāniski. Ar perfektu atbildības sajūtu par savu ģimeni, mīlestību un ziedošanos tuvākajiem. Un tikai pēc tam kaut kādu beznosacījuma mīlestību pret visu pasauli.
Lai varētu izprast sāpes un ciešanas, un pateikt - tas viss ir manā labā, tas viss ir mācība, ir vispār tādas jāizjūt, citādāk tas ir mušas sīkoņa kādam ausīs un nenormāla ego izpausme.
Latvijā valdošā attieksme ir kaut kas pilnīgi patoloģisks, slims un pretīgs. Jā, tieši tik skarbi.
Mums ir tāda liekulība, ka vismaz man nelabi paliek visu laiku ar to saskaroties. Vai mums ir sliktāki cilvēki? Nē, nebūt nav. Tādi paši kā citās valstīs. Normāli cilvēki. Visi šie aprakstiņi nav domāti kā - cilvēki ir slikti, citi ir labāki, citur ir labāk, nē.
Tas ir normāls vidējā cilvēka, arī vidējā ezotēriķa apraksts. Tādi mēs, mani ieskaitot, esam. Taču šeit valda tā liekulība. Jēzus apziņa uz nabadzībā dzīvojošu bērnu asarām. Citur tā nav, ne tik izteikti.
Daudz kur valda filosofijas, kas ir cilvēkam draudzīgākas. Pakāpeniskākas. Vispirms es izprotu zemes lietas, iemācos mīlēt vismaz savus bērnus, vīru, vecākus, māsu un brāli, un tad, kad man tas viss perfekti sanāk, tad varbūt es eju tālāk. Vispirms es ieklausos neperfektās Zemes mātes ritmos, iemācos kaut cik dzīvot kopā ar viņu, ekoloģiskāk, pieticīgāk, un tad es pievēršos mūžīgā Visuma čukstiem.
Latvijā ir tā - ja tu netēlo no sevis to, kas tu neesi, kas 99% cilvēku nav, tad tu nespēlē pieņemto perfekcijas spēli. Tev ir jāspēlē, ka tu jau nupat, nupat saķersi apskaidrību, ka esi mīlas pilns pret pasauli, ka neesi pieķēries. Tad tevi pieņem. Bet pamēģini tikai godīgi pateikt, ka tev, tāpat kā citiem, vēl ir līdz tādiem augstumiem tālu, un viss, tu esi pretīgs.
Mums šeit ir normāli staigāt dizaineru drēbēs, kas ir sabiedrības ļaunuma produkts, īsto vērtību parodija, un teikt, ka tas, kas nevar viņas atļauties vai negrib atļauties, nav sasniedzis pašrealizāciju, jo nespēj nopelnīt. Ir normāli dzīvot tā, it kā mums būtu kādas 3 zemeslodes, ar nereālu ekoloģisko pēdu, un ostīt puķītes, muldot par vienotību ar dabu. Var varkšķēt par spoguļa efektu, par to, ka katrs pelnījis to, kas viņam ir, ka citi tikai negrib saskatīt patiesību, kamēr paiet garām jebkuram palīdzības lūgumam.
Nav mūsu sabiedrībā ne Jaunā laikmeta, ne pašrealizācijas, ne Jēzus apziņas, ne beznosacījuma mīlestības, ne nepieķeršanās, ne atbrīves no ego. Ne smakas nav.
Kā var būt, ja nav ne pieņemšanas, ne laipnības, ne atsacīšanās no falšām holivudas vērtībām, ne atzīšanas, ka katrs var dzīvot tā, kā grib, ja tas ļoti tiešā veidā netraucē citiem? Ja valda stereotipi, konservatīvisms un norobežošanās?
Kā var iet sabiedrības uz labu mainīšanas ceļu, dzīvojot sabiedrības stereotipos līdz pat tam, ka nepareiza matu krāsa vai melnums aiz sastrādāta naga ir iemesls diskriminācijai?
Kā var teikt, ka mēs ejam uz kaut kādu mīlestību, ja katrs par sevi cīnās kā meža zvērs?
Un tas viss nebūtu nemaz tik slikti. Tādi ir cilvēki. Bet tā liekulība!!! Jēzus apziņa, bļe...
Manuprāt, ka šī augstskolas vērtību un mācību debilizēšana līdz standartsituācijas smaidam būtu pilnībā jāmaina. Jāļauj cilvēkiem pēc iespējas lielāka brīvība. Ja grib, lai staigā saģērbies kaķa kostīmā. Ja grib, lai neiet ārā no mājas. Ja grib, lai pavada dzīvi tika pie datora. Bet tiešām smagās lietas tad tā ļoti stingri - nekādu zagšanu, izvairīšanos no pienākumiem, nekādu alimentu nemaksāšanu, vecāku pamešanu, bērnu nepieskatīšanu. Arī maģijā - ja atļaujas pateikt - kā man pieburt to un to cilvēku, pilnīgu izsmieklu un nosodījumu. Bet pats lai ar sevi dara, ko grib.
Mēs esam nenormāli iecietīgi pret ļauno, lai tikai pašam nebūtu jāiekuļas nepatikšanās. Neziņojam par sodāmo, lai tikai nekāda sakara ar policiju. Taču nosodīt varam gan un diskriminēt visu pēc kārtas. To, kas ir tiešām nereāls ļaunums, to mierīgi pieļaujam, jo visi tā dara, jo tas ir kaut kas neredzams, kā gaiss, ko elpojam, bet visādu sīkumu dēļ padarām neciešamu dzīvi tiem, kas nedaudz atšķiras.
Beznosacījuma mīlestība, vai ne?
Atbrīvošanās no ego ir solis pretim apskaidrībai. Viens no pašiem pēdējiem soļiem. Un neesmu manījusi, ka šeit īpaši kādam tas draudētu, tapēc vajadzētu izbeigt to liekulību un eņģeļu vēstījumus, un atzīt, ka nekur īpaši tālu neesi ticis. Ka esi tāds pats vien, jo ej falšu mācību ceļu, kur valda tikai izlikšanās, ka tev kaut kas ir noticis, ka esi mainījies. Sektām kā slavenajai Urantijai raksturīgā ņemšanās ap tumsas dvēselēm, kā var nosaukt jebkuru, kurš nepatīk, nemitīgi Visuma līmeņa notikumi un pārejas, lai tikai nav jāatzīst, ka esi tāds pats kā sākumā, tikai iedomīgāks.
Tajā visā nav gandrīz nekā īsta. Tas neuzlabo dzīvi. Tas tikai liek seklā līmenītī kaut ko sadomāties.
Kaut kas īsts - tas ir tad, kad tev tiešām izmainās dzīve. Kad tu izkāp no sabiedrības debilitātes. Pa mazam, mazam solītim, bet pamatīgi, bez krišanas atpakaļ un vajadzības sargāt savu trauslo apskaidrību. Tas ir tad, kad ikdienā sāc rīkoties citādāk, jo esi kaut ko svarīgu sapratis.
Nereāli reti saredzama parādība Latvijas "ezotērikā".
Ļoti, ļoti iesaku pārdomāt katru reizi, kad tiek lietoti šie vārdi "atbrīvošanās no ego", "nepieķeršanās", "beznosacījuma mīlestība". Varbūt ir jāatstāj tie tiem, kas tiešām kaut ko tādu ir sasnieguši un jāatzīst, ka būs vien jāiet cauri visām klasītēm. Ka nekāds Jaunais laikmets, kad pēkšņi viss, ko citreiz cilvēki darīja klosteros, vienatnē vai kopienās, vai dažreiz arī sabiedrībā, bet kas prasa pilnīgu personības jaunradi, pilnīgu pārdzimšanu, ir pieejams katram, kas tikai "atver acis".
Attīstība nenotiek lēcienveidā. Nekad.

Esmu kļuvusi tik dīvaina, ka nespēju uztvert zemestrīci kā kaut ko lielu, pat tad, ja tā ir ļoti postoša. Lasu, ka notiks milzīgu apmēru katastrofa, bet redzu savā acu priekšā Zemeslodi, kam notiek viens mazs muskuļu tiks. Pēdējā laikā esmu tā iedziļinājusies astronomijā, ka jāatgādina sev, ka esmu puteklis ne tikai Visuma, bet arī Zemes priekšā. Viņa liekas tāda mājīga, nomaļa un maza...

Cita tēma lika sākt šo diskusiju. Kā tad īsti notiek tā mirušā nelaišana tālāk un traucēšana tajā saulē?

Man šķiet, ka ar to tiek stipri pārspīlēts. Bieži vien cilvēkus biedē, ka viņi ar savām sērām traucē aizgājēju, ka ir jābeidz sērot, ka nedrīkst raudāt. Bieži ir tas apgalvojums, ka 40 dienas vēl drīkst "traucēt", bet pēc tam nu gan ir jāizbeidz. Nevis savā, bet tā aizgājēja labā.

Es šeit gribētu ļoti strikti nodalīt divas lietas - reālu mirušā traucēšanu un psiholoģiskus personīgos procesus.

Uzskatu, ka reāli mirušo traucē trīs lietas:

1. Izsaukšanas rituāli. Maģiska mirušā izsaukšana no aizsaules. Reti kurš patiesībā spēj viņu izsaukt, bet ir iespējams kaut kas tāds kā nemitīga, tracinoša zvanīšanās pa telefonu, un mirušais to telefonu var nevarēt uzlikt uz klusuma režīmu, jo pats vēl jūtas piesaistīts. Jā, tas reāli traucē. Iedomājieties, ka jums visu laiku zvana cilvēks, kas jums ir tuvs, bet jūs nevarat vienkārši pacelt un parunāt. Jums ir jānolaižas no jūsu 100 stāva un jādodas uz viņa dzīvokli, un jūs tāpat spējat parunāt ar viņu tikai caur biezu stiklu, kur ne attēls, ne skaņa gandrīz neiet cauri. Dažreiz jums izdodas kaut ko izbļaut cauri, bet parasti nē, un arī to, ko izdodas, siena sakropļo un to bieži saprot nepareizi. Tad jūs sākat ignorēt, taču šis zvans jūs tracina un tracina desmitreiz dienā. Vēl sliktāk - jūs uzzināt, ka jūsu mīļo cilvēku muļķo citi radījumi, kas pieslēdzas zvanam, ja jūs neatbildat, un viņi muļķo jūsu tuvo cilvēku. Jūs dodaties to novērst, bet tas nozīmē, ka jums ir jāsēž pie viņa visu laiku un jāsargā. Tas briesmīgi tracina. Jums gribētos, lai šis cilvēks beidzot taču liekas mierā ar savu zvanīšanu, ja jau komunikācija ar viņu tāpat nav īsti iespējama. Nu, tāda man bildīte ienāca prātā.

2. Kad dzīvais nemitīgi iztēlojas sev mirušo blakus un nemitīgi sarunājas ar šo tēlu, izliekas, ka mirušais ņem nemitīgu dalību viņa dzīvē, sarunājas ar viņu sava iekšējā dialoga vietā, apmeklē kapu visu laiku un rotā to ar plastmasas ežiem un ziemassvētku spīguļvirtenēm (reāli gadījumi), galu galā mēģina mirušo paverdzināt par savu sargeņģeli, garīgo pavadoni, kalpu un vergu, lai gan tas tā nav paredzēts. Mēs taču patiesībā nekad nevēlētos staigāt līdzi diendienā no gultas uz tualeti, no brokastgalda uz darbu, no darba uz dzerstiņu un no atskurbtuves uz slimnīcu kādam līdzi pat tad, ja mēs viņu mīlam!

3. Kad dzīvais atsakās dzīvot tālāk, visu laiku saka, ka nevar dzīvot bez mirušā, pārmet, ka viņš nomira, nedzīvo savu dzīvi, neiet tālāk, nelaiž vaļā, sauc atpakaļ (lai gan tas, kā zināms, nenotiek). Tādas izpausmes sākumā pat var būt normālas, bet kaut kādam mēram ir jābūt. Tās slavenās 40 dienas iezīmē to, kad vajag vismaz pieņemt, ka cilvēks ir miris, kaut vai to faktu. Pārstāt nesamierināties, saukt atpakaļ vai izlikties, ka šķiršanaš nav īsta.

Visi šie trīs punkti darbojas kā traucēkļi tikai attiecībā uz tiem mirušajiem, kas paši nevēlas pamest zemes plānu vai kam ir problemātiski to izdarīt, kam ir liela pieķeršanās vecajai dzīvei un traucētājam cilvēkam. Ja dvēselei pašai ir ideāla attieksme un vēlme doties tālāk, jūs viņu pat visļaunākajā rituālā neizsauksiet. Bieži rituālos izsauc slavenības, kas it kā kaut kur spokojas. Tie dažreiz ir cilvēki, kas nespēj atteikties no slavas, viņi grib šo uzmanību, un tās dēļ neiet tālāk. Parasti tā nenotiek.

Un tad ir tā otra daļa - psiholoģiskās problēmas, kas no tuvinieka nāves fakta moka pašu palicēju. Lielāko tiesu mūsu darbības aizgājējus neietekmē vai ietekmē tikai pašā sākumā. Sēras, kas nepāriet gadiem, salauž paša palicēja dzīvi. Ar aizgājēja miera traucēšanu tur ir ļoti maz sakara.

Mūsdienu pseidoezotēriskā attieksme bieži vien cilvēkam neļauj izsāpēt savas sēras pietiekamā ilgumā. Viņš tiek bakstīts un viņam nedod laiku. Gads ir laiks, kādā ir veselīgi jānotiek kaut kādam progresam, bet cilvēki tiek mocīti un viņiem liek iet apakaļ vāveres ritenī un aizmirsties nevis tiešām tikt galā. Kad ir slikti, tad cilvēkiem bieži liekas - ja tas nepāriet ātri, tad tas nepāries nekad. Liekas, ka laikam būtu jābūt ļoti ātram dziedniekam, bet tā bieži nav. Dažreiz laiks tiešām dziedē, bet tā laika vajag stipri vairāk nekā mūsu ātrais dzīvesveids mums grib dot. Sēru process ir pilnīgi normāla lieta, ko mums grib atņemt - bieži vien ar stulbiem aizrādījumiem, ka tas traucē mirušajam.

Lai tiešām netraucētu mirušajam, ir jāievēro tikai dažas vienkāršas lietas:

1. Aizmirst par jebkādu izsaukšanu.

2. Konkrētas sarunas ar viņu pēc 40 dienu perioda izdalīt no ikdienas atsevišķos pārdomu brīžos. Nepārspriest ar viņu domās visu pēc kārtas un neiedomāties, ka viņš tagad fiziski visu laiku ir blakus. Tas tā var būt specifiskos gadījumos, bet parasti tā nav un tam tā nevajag būt.

3. Noticēt, ka viņš ir aizgājis un atpakaļ nenāks pēc iespējas ātrāk. Nevainot viņu par to, ka viņš aizgāja, nesaukt viņu atpakaļ, nedusmoties uz viņu, nevainot viņu par savas dzīves izpostīšanu un nepadarīt atbildīgu par to, ka tagad ir grūti.

Drīkst raudāt, plosīties, trakot, skumt, dzert, gulēt, norobežoties utt, un tas lielākoties neko aizgājējam netraucē. Parasti netraucē arī aizliegtās lietas, bet tās var traucēt, ja aizgājējs pats ir samulsis vai nevēlas iet tālāk, saglabā pārāk lielu saikni ar palicējiem.

Bet es esmu par to, ka pirmajās 40 dienās (aptuvena robeža, protams), par to vispār nav jādomā. Tad ir jādomā par to, kā pašam ir labi, kā nenojūgties, kā atrast kaut kādu veidu, kā dzīvot tālāk, un tas var būt arī kaut kāds it kā nepareizs veids. Dari tā, kā tev ir vieglāk, jo tuvinieka zaudējums ir šausmīgi smaga lieta. Sit pa seju ikvienam, kas tev saka, ka tev ir jābūt smaidīgam un priecīgam. Bet pēc pirmā perioda dari visu, lai iemācītos sadzīvot jau ar normāliem līdzekļiem un skaidru saprašanu.

Lielāko tiesu kaut kādas lietas, kas it kā traucē aizgājējam, patiesībā dara sliktu tikai pašam palicējam. Tad ir jāapmeklē psihologs vai psihoterapeits, jārunā ar draugiem un ģimeni, jāpiekopj garīgās prakses un visādā veidā jāārstējas no savām problēmām, bet tām parasti nav nekāda sakara vairs ar mirušo.

Tā ir viena drausmīga lieta šitā ņemšanās. No sākuma es Etsy gribēju pārdot tamborētus un adītus izstrādājumus. Sataisīju, manuprāt, smukus, bet konkurence ir liela, tāpat lielākās pircējvalstis nav no reģioniem, kur būtu modē biezas šalles un cepures. Tā arī nopirkta ir tikai viena cepure un tamborēta somiņa. Tie ir roku darbi no labas dzijas, bieži vilnas. Tos negribas pārdot par ļoti zemu cenu. Tomēr palaidu uz leju tos ciparus un nolēmu uztaisīt izpārdošanu. Domāju - nu, pamēģināšu to savu fb lapu un izpārdošanu pareklamēt.
Murgs. Kādam tas noteikti liekas vienkārši, bet man galva kūp ar to visu ņemoties. Biju uzlikusi limitu savas lapas reklamēšanai, bet izrādās, ka tas ir visiem adiem. Kā lai tos saucu? Pat nezinu. Nu, adi. Mans otrais konkrētās izpārdošanas posts negāja uz priekšu. Kamēr es caur kaut kādu pakaļu atradu, ko es esmu tādu izdarījusi, ka nekas nenotiek, man pagāja vismaz stunda. Caur pamācību lapu atradu, kur kas ir jāmaina, bet tas man rādās tikai caur turieni. Tas "ads menager" man rādās, jā, bet, ja es viņā vienkārši eju, ne caur to problēmlapu, tur nav viss tāpat. Sviests.
Ja man tagad neizdosies vismaz atpelnīt ar vienu preci izdevumus, būšu nikna.

Jā, ..., jo es pat nezinu, kā lai šito vairs nosauc. Man šķiet, ka es varētu... elpot zem ūdens? Ne jau lidot, nē, kas visiem ir ar tiem spārniem un lidošanu? Bet tas varētu būt ekvivalents. Kaut kas tāds, kas tev dod žaunas un okeānu.
Man pieder okeāns. Manī ir okeāns. Es esmu okeāns.

No vienas puses interesanti, bet no otras puses... nu ne vienmēr man patīk tādu brīdinājumi. Vienā gadījumā tas palīdzēja pat ļoti, pārējos tikai satrauca. Cerams, ka šis būs otrais gadījums, kad man tas palīdzēs. Un var jau būt, ka tas nemaz mani personīgi neskars, bet gan kādu attālāku vai tuvam cilvēkam svarīgu personu.
Šādos gadījumos es ļoti dīvaini vienmēr domāju - tikai ne kāds no maniem kaķiem... jocīgi. Nav tā, ka es tos mīlētu vairāk par cilvēkiem, bet tie ir vienīgie īsti tuvie radījumi, kas man tuvumā miruši, un zinu, cik tas ir drausmīgi, jo esmu par viņiem atbildīga. Ja nomirst kāds cilvēks, tad tā nav mana vaina nekādā ziņā, jo bērnu man nav. Bet sajūta ir tāda, ka tas nebūs kaķis, vismaz ne mans, un arī ne tas viens vecais cilvēks, par ko es baidos. Taču droša tā sajūta nav.
Jā, laikam es pati sevi cenšos pārliecināt, ka neesmu nobijusies. Tāpēc tā ciniski vāvuļoju.

Man gribas tā viegli tagad, patiesībā vienmēr. Man jau pietiek iešanas caur sāpēm, grūtu mācību utt. Es tiešām tā jūtos, ka gribu mierīgi un viegli. Bet dzīve piespiež uz kaut ko visai biedējošu. Tā jau man likās. Garīgais ceļš man negrib iet vieglo ceļu, bet spiež uz attīstību. Meh, negribu. Gribu mieru un laimi nevis pārbaudījumus.
Jā, skan drausmīgi nepareizi, bet man piegriezies.

JP ilgu laiku bija sniegs. Vēl tagad, kad paceļ kādu no koka dēļiem, kas iesūnojuši dārzā, apakšā ir ledus. Tas traucēja normāli darboties, bet tagad jau dažas dienas dzīvoju pa āru. Tādai dārza terapijai ir liels spēks, vismaz man. Man vajag būt ārā, bet nepatīk ieilgušais, mūžīgais rudens. Tagad beidzot ir pavasaris un es varu darīties.
Darba ir tik šausmīgi daudz, ka ir daļēji grūti pieķerties. Iznāku ārā, paskatos uz to visu... un nevar saprast, no kuras puses sākt.Tā nu pagaidām darbojos nedaudz stihiski. Jāizstrādā normāls plāns. Taču arī tagad jau šis tas ir padarīts.
Piemēram, pieķerts JP lielās pļavas kūlas dedzinātājs. Tā pļava šogad degusi jau trīs reizes, un tagad deg ceturto reizi. Pļava tiek pļauta, bet rugāji tāpat šitik sausā laikā deg. Nevar jau izskūt visu līdz ar sakni. Smieklīgi, ka ir viena pļavas daļa, kas nav pļauta, bet to neviens nededzina.
Izrādās, ka pļavu dedzina kaut kāds pēc paskata slims cilvēks. Mums jau likās - nu kur tā var būt, ka deg un deg? Izrādās, ka piromāns tiešām. Un patiesībā smagi - ko lai padara nepieskaitāmam cilvēkam, kam patīk dedzināt?
Stulbums kaut kāds. Jau pagājušajā gadā nesapratu - kā tas var būt, ka deg un deg, pat zemu nopļauta pļava? Izrādās, ka tai ļoti palīdz.

Pirmie Vikkas svētki četru gadu laikā, kurus pavadu pilnīgi viena, pie tam vieni no man ļoti svarīgajiem svētkiem. No vienas puses man ir interesanti. Es tiešām mīlu šos svētkus, man ir izdomātas jaukas nodarbes, un - nevajag pārprast!- man tās patīk arī vienai, bet no otras puses ir tāds skumjš smagums iekšā. Ja arī pēdējā laikā svētki bija stipri seklāki, tajos bija grūti atrast īstu garīgumu, tomēr mēs vismaz daļa bijām kopā. Tas jebkurā gadījumā bija jauki.
Šie ir pirmie svētki, ko pavadu pavisam viena, solitary veidā. Biju ielūgusi cilvēkus atbraukt, bet nevienam nebija intereses. Nākamie svētki ir Balteins, kas man visvairāk, kopā ar Jāņiem, prasās svinams kopīgi, bariņā. Lieldienas vēl jā, solitary nav nemaz tik slikti, bet ko es darīšu Jāņos..? Gan jau atrastu vietu, kur nosvinēt 23. dzērājbarā, lai gan arī nav teikts, bet īstos Saulgriežus?
Tā ir, ka no visiem maniem pēdējā pusotra gada zaudējumiem kopas zaudējums ir vissāpīgākais. Un patiesībā vienīgais, ko es tiešām nožēloju. Viss pārējais pat varbūt būtu nācis par labu, ja kopa būtu saglabājusies.
Tikko uzliku olas vārīties... jā, man patika tās taisīt, protams, bet...
Bet... :(

Pēdējā laikā daudz man acīs krīt jautājumi par to, kā pateikt, vai kāds zīlnieks vai dzīves dziednieks ir šarlatāns, un ko es pati varu darīt, lai labam zīlniekam palīdzētu strādāt. Kādas ir kļūdas manis pašas rīcībā? Kā es varu panākt, ka viss notiek veiksmīgi?
Un galu galā - kāpēc tā ir, ka bieži vien nekas labs no konsultācijas neiznāk?
Šis nav aizstāvības raksts, pēdējais punkts to pierāda. Bet tas viss ir apsvēršanas vērts.
Tātad - iemesli, kāpēc nekas labs nesanāk?
1. Cilvēki grib par daudz.
Viņi grib atbildes, kas izmainīs viņu dzīvi, viņi grib panacejas, kas uzreiz visu sakārto. Tādu nav. Tā ir ļoti dziļa problēma. Tas ir līdzīgi kā tas, ka sievietes vēl arvien raksta forumos - Iesakiet patiešām labu līdzekli notievēšanai! Iesakiet, kas palīdz nedēļas laikā zaudēt 20kg bez vingrošanas un lai var ēst, ko grib. Visās malās ir šo tievēšanas produktu reklāmas, tātad uz viņām uzķeras, bet patiesība ir tāda, ka nav tāda līdzekļa, kas tev palīdzēs nomest daudz svara, ēdot, ko gribas, un nekustoties. Nu nav, bet cilvēki vienalga tādu meklē un uzķeras uz piedāvājumiem.
Nu nav citas izejas, kā samazināt uzņemto, bet palielināt iztērēto kaloriju skaitu, vai vismaz samazināt uzņemto. Ir papildus prieki, kas var palīdzēt, kā pietiekama ūdens dzeršana, dažādi psiholoģiski triki, kā izvairīties no pārēšanās, bet kopumā rūgtā patiesība ir kāda ir - nu NAV tāda līdzekļa, kas tev tajā, nesabojājot veselību, palīdzēs.
Un līdzīgi ir dzīvē - ja tu gribi, lai tev kaut kas uzlabojas, tev būs "jāstrādā ar sevi", tev būs sevi jāmīl, tev būs jāatbrīvojas no traucējošiem uzvedības modeļiem un klišejiskiem pieņēmumiem, tev būs jāmaina sava dzīve, tev būs kaut kas jāzaudē, lai kaut ko iegūtu, un tas nebūs viegli. Tas nebūs viegli tāpat kā cilvēkam, kas pieradis apēst savas problēmas, kam garšo ēst, bet negaršo kustēties, zaudēt daudz liekā svara. Tas ir identiski. Un nebūs brīnumlīdzekļa, kas tur palīdzēs.
Tomēr cilvēki tādu brīnumlīdzekli grib. Viņi grib, un grib, un pie Velna ar to, ka visiem ir zināms, ka tāda nav, viņi to grib un pieprasa, un kaut kādā pusveidā tic, ka tāds tomēr pastāv, kādi maģiskie pilieni, brīnumnūjiņa, kas visu viegli un vienkārši sakārtos.
2. Cilvēki sev uzliek robežas un noteikumus, kas viņiem traucē vienkārši neizsakāmos apmēros, bet sargā tos kā savus bērnus.
Tas ir apmēram tā - kliente saka - man ir slikti dzīvē, es gribu justies labāk, gribu pieņemt pareizās izvēles, esmu gatava mainīties un mainīt savu dzīvi, palīdziet man! Un tad pēc tam izrādās - tikai, lai man nav jāmaina darbs, lai man paliek mans vīrs, lai es varu dzīvot tur, kur es dzīvoju, lai man paliek labas attiecības ar visiem, ko es pazīstu, lai man nav jāmaina mani ēšanas un vingrošanas paradumi, lai man nav jāmaina mana dienas kārtība, lai man nav jāiet pie ārstiem, lai man nemainās ienākumi un drošības līmenis, un jā, un tad es esmu gatava mainīt pilnīgi visu savā dzīvē, lai tikai man būtu labāk!
Pie Dieva... tā ir situācija 80% ja ne vairāk gadījumos. Un mēs atkal nonākam pie pirmā punkta - cilvēki gaida kaut kādu ieteikumu, kaut ko tādu, kas viņus izglābs, bet tikai lai pilnīgi viss paliek pa vecam. Jā, viņi var iedzert tabletīti, viņi var vienu minūti nedēļā veltīt meditācijai (bet tikai nedēļu, jo pa nedēļu tam jau vajag nostrādāt, ja nē, tad ir jāatmet).
Cilvēki ir šausmīgi pieķērušies visam, kas viņiem ir. Viņi grib, lai viņiem sakārto dzīvi, lai viņi ir laimīgi, bet iedzīvojas paradoksā.
Es gribu būt laimīga! Bet... lai man ir a un b, un c. Tos nedrīkst aiztikt.
Kur te ir paradokss? Tajā, ka tad, ja viņiem tiešām laimei vajadzētu a un b, un c, tad tie nekad nepazustu, ja tos palaistu vaļā. Patiesībā nekāda apdraudējuma nav! Taču ļaunā patiesība bieži ir tāda, ka a un b varbūt tiešām ir vajadzīgi laimei, bet c ir tikai traucēklis. Un varbūt gan a, gan b, gan c ir traucēkļi. Varbūt to visu vajag laist projām, lai iegūtu d un e, un f un vēl pusi alfabēta. Taču nē.
"Es nevaru iedomāties savu dzīvi bez a!" Un nu un tad, ka nevari? Ja mēs liekam uzstādījumu - laime un prieks dzīvē, tad vajag palaist vaļā visu, arī to, bez kā it kā nevar iztikt, bez kā dzīvi nevar iedomāties, jo, ja tas tiešām ir laime un prieks, tas nepazudīs, bet cilvēki uz to nav gatavi. Viņi sev iestāsta, ka viņiem to visu vajag, pilnīgi nemainīgu.
Un tad viņi nāk ar jautājumu - sakiet, ko man darīt, lai man būtu labāk, bet patiesībā viņi ir iedzinuši sevi tādā šaurā krātiņā, ka tur sitiet nost, nav kur apgriezties. Tur vienkārši nav, ko ieteikt, jo nav nekādu variantu, kā vienkārši turpināt tā, kā ir. Un tur neviens bez tās slavenās brīnumnūjiņas nepalīdzēs. Neviens.
3. Nākamais punkts - dažreiz cilvēks ir tādā situācijā, ka tur ar visām ākašas hroniku zināšanām jau ir par vēlu kaut ko labot. Zīlnieks varētu redzēt visu kā uz paplātes, bet viss ir jau tā sakrājies, ka ir dzelzs lakta cilvēkam brīvā kritienā virs galvas centimetra attālumā. Un diemžēl nav nekā, kas to laktas kritienu vairs var apturēt, kur nu vēl, ja cilvēks atsakās kaut mēģināt galvu pagriezt, lai lakta trāpa pa plecu, nevis pauri, jo soli spert jau vairs nepaspēs. Dažreiz tiešām ir pilnīga bezizejas situācija, kā tikai saņemties un ciest. Dažreiz mainīt tos savus nosacījumus līdzētu, bet cilvēks nav gatavs, citreiz konkrētajā brīdī jau vairs nekas nelīdzētu. Noteikti bija brīdis, kad kaut ko varētu labot, bet tas ir pagājis un viss, un pat pats labākais zīlnieks pasaulē neko neizlabos, jo ir par vēlu.
4. Cilvēki nedomā. Viņiem atsūta kaut kādus padomus un skatījumu, bet cilvēki par to nepadomā. Viņiem ir jau savs redzējums, un patiesībā viņi nemaz negrib un nevar paskatīties citādāk. Klientam atsūta vai pastāsta kaut ko, bet viņš neiegulda ne vismazāko laiku, lai par to padomātu, jo tas nav viņa domās bijis iepriekš. Viņš to uzreiz noraida kā neiespējamu.
Ļoti bieži tas "vēlos skatījumu no malas" ir pilnīgi meli. Cilvēks nevēlas skatījumu no malas. Viņš vēlas skatījumu, kurš viņam vai nu dod brīnumnūjiņu, vai arī pasaka, ka viņam jādara tā, kā viņš pats jau ir izlēmis darīt. Viss cits vienkārši nepastāv un ir muļķības, un slikts zīlnieks. Domāt par to, kas ir pateikts, ir lieks darbs. Tas vai nu uzreiz ir taisnība vai nav.
5. Cilvēkam kļūst labāk, bet viņš no tā pārbīstas, un ielec atpakaļ tur, kur bija. Biežāk nekā varētu domāt. Nonākam pie kaut kā īpatnēja - dažreiz cilvēki no visas sirds nevēlas, lai viņiem ir labāk. Viņi tikai sev to ir iestāstījuši. Patiesībā viņi grib, lai ir tā, kā ir. Smieklīgi, bet fakts. Patiesībā liela daļa cilvēku nevis tikai nespēj atkāpties no saviem noteikumiem, bet pat nemaz negrib, lai ir citādāk. It kā mēģinājumi kaut ko mainīt ir tikai daļa no spēles. Šādiem cilvēkiem arī bieži patīk daudz nākt pie zīlniekiem, jo viņiem ir vajadzīga tā sajūta, ka viņi kaut ko uzlabo, lai gan patiesībā tikai atnāk parunāties. Tādi cilvēki bieži slavē savu zīlnieku, lai gan viņš patiesībā neko nepalīdz. Vienkārši - tā ir daļa no viņu dzīves - iet pie zīlnieka, un viņi nevēlas, lai tas mainās. Viņi fanātiski mīl savu dzīvi, kurā ietilpst arī sūdzēties par to.
6. Klients uzvedas kā slimnieks pie ārsta - dakter man sāp! Kur? A kas jūs par ārstu, kas nevarat pateikt, kur man sāp? Vai tad jums nav diagnostikas aparātu, vai tad jūs neredzat simptomus? Un ārstam vajag tērēt pusi dienas, lai vispār no slimnieka izspiestu, kur viņam sāp. Beigās viņš atmet ar roku, bet slimais iet un visiem stāsta pie kāda tizla daktera viņš ir bijis.
Nestāstīt, melot, maldināt, pārbaudīt trīs simts reizes - tā ir necieņa. Jo vairāk pastāstīs visu godīgi, jo labāk zīlnieks palīdzēs. Vēl var būt, ka klients nemāk noformulēt jautājumus un patiesībā pats neviļus maldina zīlnieku, liekot, piemēram, domāt, ka ir ar kādu cilvēku kopā, lai gan tikai gribētu būt kopā, un līdzīgi. Pašam arī jāpiedomā pie savas komunikācijas un skaidras izteikšanās.
7. Cilvēks ir uz robežas, lai kaut kas mainītos un notiktu. Patiesībā tieši tagad ir brīdis, kad visam ir jāmainās un jāuzlabojas. Jebkāda iejaukšanās drīzāk traucēs. Vajag darīt tieši to, ko jau dara. Rets gadījums, bet pastāv.
8. Zīlniekam un klientam tik ļoti nesakrīt viedoklis par to, kas ir laime un uzlabojums, ka viss aiziet pilnīgā dirsā. Šitas ir drausmīgs gadījums. Zīlnieks ir labs zīlnieks, viņš tiešām redz labi, klients būtu gatavs kaut ko darīt, bet, kad klients saka - gribu būt laimīgs ar sievu, viņš to domā tā - laimīgs ar līdztiesīgu cilvēku, kas man blakus ir brīvi un no savas gribas. Bet zīlnieks nodomā - aha, viņš grib pakļāvīgu, padevīgu radījumu, kas pilda visas viņa iegribas. Viņš pasaka - tev jādara tā un tā, un beigās klients dabū to, kā zīlnieks ir izpratis šo laimi un veiksmi, bet galīgi ne tā, kā to domā klients pats. Ļoti neveiksmīgi. Dažreiz cilvēku ētiskā, morālā nostāja dažādos jautājumos ir tik ļoti atšķirīga, ka tur sanāk drausmīgas problēmas, tikai tāpēc, ka viņi pilnīgi dažādi izprot lietas. Un te pat neviens īstenībā nav vainīgs.
Šeit palīdz izvēlēties kādas konkrētas prakses pārzinātāju, filosofijas atbalstītāju. Piemēram - vēdiskais astrologs nederēs "liberastam" un vikāņu zīlniece nederēs konservatīvam koka klucim Konstantīnam. Un ne tāpēc, ka viņi būtu slikti speciālisti, vienkārši ļoti atšķirīgs pasaules redzējums.
Kas vienam labi, tas otram slikti.
9. Nesaderība speciālista un klienta starpā. Šeit piederas gan iepriekšējais punkts, gan arī pilnīgi enerģētiska nesaderība. Tā vienkārši gadās. Speciālists ir labs ar vienu klientu, bet slikts ar citu. Es pat līdz galam nezinu, kāpēc tā ir, bet tā ir. Man, piemēram, ir nesaderība kā klientei ar 95% jebkādu speciālistu. Viņi vienkārši nespēj man pateikt neko pareizi, nekas neliekas atbilstīgi, it kā runātu par citu cilvēku. Taču ir bijuši divi gadījumi, kad pēkšņi viss nostājas savās vietās. Šie divi cilvēki man ir teikuši lietas pilnīgi no otra gala, kaut ko pilnīgi citu, un tas pēkšņi ir kā ar āmuru pa naglu, tā, ka var ilgi iedziļināties atbildē, un atkal un atkal redzēt, ka, lai no kuras puses skatās, taisnība vien ir, pie tam pārsteidzoša, man iepriekš nezināma taisnība.
Kāpēc tā ir, nezinu, bet arī man kā speciālistei gadās tādi gadījumi. Dažreiz es jau jūtu, ka tā ir, citreiz nē - tad ir slikti. Būtu ideāli iemācīties noķert šo brīdi, bet tas laikam nav tik viegli.
10. Speciālists ir šarlatāns, melis, psihiski slims cilvēks vai pielieto metodi, kas nestrādā uz konkrēto cilvēku vai vispār ir nederīga.
Šāds secinājums ir jāizdara uzmanīgi, vispirms paskatoties pašam uz sevi - vai man neatbilst kāds no punktiem? Varbūt es negribu dzirdēt, ko viņš vai viņa man saka? Varbūt es esmu pārāk ciešā būrītī un tur patiesībā nav iespējams neko izdarīt? Varbūt mums vienkārši nesakrīt redzējums?
Taču, ja nekas no tā neatbilst, tad var droši speciālistu saukt par šarlatānu. No tā nav jābaidās. To nevajag secināt pārsteidzīgi, bet nav arī jābaidās kaut ko tādu atzīt - mani piečakarēja - un to stāstīt arī citiem.

Pēdējā laikā man tas beidzot ir sācis labi veikties. Esmu gluži nejauši uzgājusi nišu, kurā Etsy ir caurums. Iepriekš mana ideja bija pārdot tamborētus un nedaudz adītus izstrādājumus kā arī sapņu ķērājus, bet neko labi negāja. Gandrīz trīs gadu laikā tikai divi tamborējumi tika pārdoti. Ar ķērājiem mazliet labāk, sevišķi kakla rotiņām, bet tomēr ļoti maz. Tagad iedomājos izgatavot rituālās altāra slotiņas un tās izrādās cilvēkiem tīkamas. Trīs mēnešu laikā vairāki pasūtījumi uz ASV un tagad viens ar veselām 6 slotiņām uz Hongkongu.
Kas tad man tādu uztaisīt. Materiāls aug pie mājas pat ziemā (ok, vairs neaug, tagad vienkārši ir), nedaudz kokvilnas diega, kas kopumā izmaksā gandrīz neko, kaut kādas dažas plastmasas pērlītes, dažas spalvas, un viss. Ja es neskatītos filmas, kamēr tās taisu, droši vien būtu 15min darba katrai slotiņai.
Bija nepatīkams incidents, kad slotiņa aizgāja galā ar nolauztu galu. Tur jāsaka vaina gan manā pusē, gan arī pircēja pārspīlēja. Ok, es varbūt arī nebiju iepakojusi pilnīgi dzelžaini, atzīstu, bet arī viņas apraksts bija garām. Pēc viņas vārdiem es biju to iepakojusi vienā papīra lapā, taču papīra lapa ir kas cits kā biezais, pelēkais kartons, kas ļoti maz lokās. Visticamāk slotiņas gals bija izbraucis ārā no tā. Tāpat man tika teikts, ka slotiņa bijusi "daudz mazāka" nekā ir rakstīts, bet tā nu gan nebija. Slotiņa bija taisni tādā izmērā, kā rakstīts. Ja viņa sajauca centimetrus ar collām, tā nav mana vaina. Neviens nepārdos 30 collu slotiņu par 7$, tur trakam jābūt, lai tā domātu. Amerikāniskā iedomība. Atstāja man 3* atsauksmi. Labi, ka neminēja to slotiņas garuma lietu, gan pati saprata, ka vaina nav manā pusē. Tas, ka slotiņa saplēsta, nebija varbūt gluži noteikti mana vaina, jo citas tāpat sūtītas aizgāja galā ļoti labi, bet ok, varbūt man vajadzēja tomēr pārdomātāk iepakot. Taču histērija par nepareizu garumu un to, ka to sūtu tikai vienā papīra lapā iepakotu, arī bija nepatīkama.
Taču kopumā esmu apmierināta. Veikaliņam aug pirkumu skaits, kas to pārceļ augstāk meklējumos, ir vairāk sirsniņu, vairāk skatījumu. Varbūt, ka nopirks kaut ko arī no šallēm un cepurēm. Pat palaidu cenas mazliet uz leju.
Jauki tā nodarboties. Pēc tam var kaut ko jauku pasūtīt internetā par Paypal naudu. Tikko pasūtīju 100 pentagrammiņas. Pietiks gan veikala lietām, gan pašai sev kaut ko jauku uztaisīt.

Nu nedrīkstu es dīvainos dvēseles stāvokļos runāt ar cilvēkiem. Man jautā, kā sākt apgūt Vikku, bet es atbildu - ej, izvārties sniegā, padejo pērkona laikā un ēd pienenes.
Nu dažreiz izprāgst kaut kas pilnīgi neadekvāts, ko nepaspēju apturēt.

Kad uz dažām stundām atgriezusies ziema, ir laiks naksnīgai pastaigai pa manu jauno pilsētu. Iemaldījos rajonā, kur vēl neesmu bijusi. Lai gan esmu staigājusies, tomēr ļoti daudz vēl kas jauns. Apmaldījos, atnācu atpakaļ pilnīgi ne tur, kur vajag, lai gan tika paņemts tikai viens nepareizs pagrieziens tieši jau pie pašas mājas. Tā apmaldīties ir jauki.
Man ļoti patīk sniegs, kas lielām pikām krīt uz mazām priedītēm zem laternām. Kad visa pasaule uz vienu nakti nomaina gadalaiku uz to, kam būtu jābūt 12. februārī, man ir patiess prieks. Izejot ārā liekas, ka beidzot viss ir pareizi, un šobrīd jau ziema ir vistīrākā maģija. Drīz tā būs vēl tikai mītiskam sapņulaikam piederoša parādība kā dzīve bez youtube.

Manā dzīvē ir iemājojusi tik milzīga maģija, kāda pēdējo reizi notika pirms vairāk kā gada, 2014.gada decembrī. Šī iemājošana notiek pakāpeniski jau kādu mēnesi, bet tās intensitāte pieaug.
Īsta, ļoti liela un neapšaubāma maģija manā dzīvē nerosās bieži. Labākos periodos biežāk, periodiski var pat uznākt brīži, kad vairākus mēnešus pēc kārtas kaut kas tāds notiek, bet parasti tas ir tā apmēram reizi gadā. Tāds maģijas posms. Tādi vienmēr ap kaut ko centrējas. Bieži to nevar nosaukt vārdā, bet var izjust kaut ko ļoti konkrētu, kas ietekmē manu dzīvi un ļauj man to izmantot tā vai citādāk.
Protams, notiek rituāli, maģisko svētku svinēšana, mani personīgie procesi, un daudz kas no tā ir pa īstam, bet tā ļoti dziļi un transformējoši tas tomēr nav bieži.
Es tiešām saskatu kā smieklīgu to piegājienu, kad cilvēkam ir dievišķas atklāsmes trīsreiz dienā, bet vienalga problēmu pilna dirsa. Nu nenotiek tā. Varbūt kādam, kas dzīvo ļoti īpašu, citādāku dzīvi tā ir, bet ne jau vairumam. Maģija tomēr tās dižākajās izpausmēs ir savā spēkā limitēta, tai ir savas robežas.
Un nu man pēc Trikša vēstījuma ir vēl jo vairāk pieslēgusies tā dižā enerģija, kas ir ienākusi manā dzīvē. Pasaule kļuvusi kā no stikla. Trausla, skaista, bet reizē neīsta. Gribas vairāk uzlūkot to, kas ir redzams cauri stiklam, bet tie ir vien neskaidri tēli. Cita pasaule, dievišķā realitāte.
Pagājušo reizi maģija izpaudās tās visļaunākajā izpausmē, ievedot mani visdrausmākajā periodā manā dzīvē. Jā, maģija panāca, ka veicu rituālu, pati pēc savas gribas, bet tas bija tāds sakrājies potenciāls, kam bija jāizlādējas. Vai man kaut kas bija jāiemācās? Nezinu. Visu laiku jau cilvēki uz to centrējas. Mācījusies es tiku, bet es nezinu, vai tas ir galvenais.
Kas būs šoreiz? Nu, prieks par to, ka diži sliktāk jau vairs... var gan būt, bet diez vai būs. Parasti tomēr dzīve ir viļņveidīgāka.
Taču vienu es zinu - ja man likās, ka es iepriekš esmu izaicinājumu priekšā, kas bija negatīvie izaicinājumi - tiec tagad galā, tad tagad man tas varbūt liksies nieki. Izaicinājumi būs, droši vien vēl lielāki, bet izaicināt jau var arī ar labo, vai ne? Šoreiz ir sajūta, ka būs vairāk tā.
Grūta, pilnīgi ārpus komforta zonas, bet aizraujoša maģija ir mani uzrunājusi. Iepriekš es to pati ielaidu pa durvīm, sanāca trū īvl, tagad tas klauvējiens izklausās citādāks.
Tā nebūšu es, ja neatvēršu, kad klauvē kaut kas tāds.
Nāc.

Mums ar vīru bija tāda fantāzija, ka tad, kad pienāks kaut kas dižs un īpašs, mūsu kaķītis Triksītis dos par to ziņu tā, ka viņas galva rotēs uz riņķi. Un, ko saki, uzkāpj mans Triksītis uz klaviatūras un atver youtube video, uzspiežot 2qw.
Lūk, video. Bez tālākiem komentāriem.
https://www.youtube.com/watch?v=ucSxdDBA3Rk

Masu izmiršanas parasti notiek tad, kad dzīvība ir sasniegusi kaut kādā ziņā jaunu pilnbrieda līmeni. Piemēram, ja paskatās uz slavenāko izmiršanu 65.milj gadu atpakaļ, tad tajā laikā dinozauri bija kļuvuši pilnīgi fantastiski. Tie bija tik attīstīti dzīvnieki, kādu tagad nav. Viņi bija lielāki un ar asākām maņām nekā tagad. Plēsēji bija varenāki, jo arī medījums bija ļoti advancēts. Krīta parioda fauna liek nobālēt gandrīz jebkam, kas ir redzēts. Mozazauri ar trešo žokli vai kā lai to ietaisi nosauc, tiranozauri ar neaptverami smalku ožu un nakts redzi, bruņotie ankilozauri, kam pat plakstiņi ir ar kaulu... Tā bija fantastiska, ļoti augsta līmeņa dzīvība, kas bija izaugusi laikam jau līdz kādai smalkai robežai, kurā tai vairs nebija, kur kāpt.
Man arvien vairāk sāk likties, ka katru reizi, kad dzīvība uzkāpj līdz kaut kam dziļi fantastiskam un augstam, tā tiek notriekta pie zemes, lai sāktu augt atkal, izveidojot citu augstu formu. Arī pirms citām izmiršanām dzīvība ir bijusi ļoti augstu uzkāpusi, izveidojot sarežģītas, skaistas formas.
Šobrīd notiek jauna izmiršana, to vairs neviens nenoliedz, kam vien ir kaut cik saprāta iekšā. Pēdējos 50 gados mēs esam nonīdējuši pusi dzīvnieku sugu. Bet kas ir augstākā un sarežģītākā dzīvības forma uz Zemes? Tā, ka pagaidām vēl zeļ un plaukst... Taču, ja tiek prognozēts, ka vēlākais 2040. gadā pilnīgi sabruks okeāna ekosistēma un nebūs ilgi jāgaida arī uz sauszemes ekoloģijas beigām, man sāk likties, ka tā patiešām būs bijusi pašnāvība. Mēs sasniedzām kaut kādu saprāta līmeni, kur tālāk vairs nav interesanti. Varbūt mums liekas, ka spētu kāpt augstāk, bet man šķiet, ka Zemei liekas - pietiek. Šitas bija interesanti, bet laiks mēģināt jau atkal ko jaunu.