No sirds sasāpējis ezotērikas jautājums
Kas vēlas, lai palasa un padomā. Tikai mans viedoklis, kas noteikti nav pilnīgs, taču uzskatu, ka tajā ir visai dīgtspējīgs patiesības grauds.
Par ezotērikas, ok, cienīšu tik daudz, lai neliktu vārdu pēdiņās, paveidu, kas valda Latvijā. Manīts ļoti daudz kur citur, bet es par Latvijas situāciju, jo zinu, ka ne visur tā ir, bet nepietiekami pārzinu citu valstu situāciju.
Tātad, uz New Age un Austrumu senajām un jaunajām mācībām balstītais ezotērikas paveids, kas ļoti stingri valda Latvijā, sajaukumā ar kristīgajām un senticības idejām. Tas vispārējais, par neapgāžamu patiesību uzskatītais ezotērikas fons.
Sākšu ar labo.
Pievērš cilvēku uzmanību tam, ka Kristietība nav vienīgā reliģija pasaulē, ka reliģijas vispār nav vienīgā garīguma forma.
Ietver vismaz nelielu dažādību. Ļoti šaurprātīgam cilvēkam paver ieskatu uz dažādām prakses formām, vismaz kaut kādām.
Pievērš uzmanību latviešu senajam garīgajam mantojumam (kaut kādās izpausmēs).
Dod cilvēkam sajūtu, ka viņš var kaut ko piedzīvot un darīt pats, ka viņam nav pilnīgi noteikti vajadzīgs starpnieks (vismaz ne visam).
Teorētiski var dot iespēju pašam domāt vairāk, ja iepriekš ir bijis kaut kas vēl dogmatiskāks.
Kā jau var manīt, tas viss attiecas vairāk uz cilvēku, kas ir garīgo meklējumu sākumā, tikko sācis domāt par ko garīgu vai tikko sāk atbrīvoties no Kristietības žņaugiem. Uzskatu, ka tam nav nekādas lielākas vērtības, kad ceļš jau iet tālāk. Jo! Tātad, sliktās lietas.
Liekulības kalngals, pašapmāna meistarklase, sevis apvārdošanas un acu aizsiešanas samurgojums.
Kāpēc? Galvenokārt tāpēc, ka cilvēks, kas ir parasts cilvēks, tiek barots ar gudrībām, kas viņam ir stipri par augstu, ja viņš tiešām līdz galam grib tās izprast un izpildīt. Nevis nesasniedzamas, bet šajā brīdī vēl par augstu. Sākumskolas ļaudis tiek baroti ar bakalaura vai maģistra lietām.
Atbrīvošanās no ego, beznosacījuma mīlestība, augstākā es atklāšana, tieša saziņa ar augstākajiem Visuma spēkiem, nepieķeršanās.
Mums šeit tiek stāstīts, ka tas viss ir samērā viegli, sasniedzams katram šeit un tagad. Vajag tikai atvērt sirdi un acis, un viss notiks.
Un tagad par pasauli mums apkārt. Sabiedrība, kurā mēs visi esam iekšā. Sniegšu nelielu aprakstiņu par personu, kura pēkšņi pievēršas beznosacījuma mīlestībai un eņģeļu vēstījumiem.
Pārstrādājies cilvēks. Turas uz kafijas un bieži vien pat cigaretēm. Kad ir nogurums nevis sniedzas pēc sveces un kristāla, skriešanas botām, nevis meditē, bet padodas un blenž ekrānā. Taču par kaut ko ezotērisku, protams. Vēlams, kur var citiem dot padomus.
Jau kādu gadu viņam ir beznosacījuma mīlestība. Viņa bērns gan klasē smejas par tiem, kam nav jaunāko gadžetu. Nedaudz apātiski viņam tiek stāstīts, ka tās nav īstās vērtības dzīvē, bet pats gan sarauc degunu, jo kaimiņienei ir novalkāta kleita... khem, nē, protams, netīra aura.
Sniedzas pēc Jēzus apziņas katru dienu. Tāpat katru dienu izgāž dusmas uz apkārtējiem, kas nav tajā vainīgi. Noteikti atrod attaisnojumu, kāpēc tas bija ok.
Smīkņā par dīvaiņiem, kas dzied uz ielām, bārdu noauguši runā kaut ko par dzīvi ceļā vai dziļos mežos. Tiecas pēc vienotības ar dabu. Parauj savu bērnu malā no tādiem, kam ir jocīgs apģērbs, kas plati smaida, kam ir dīvains skatiens. Saka, ka visi cilvēki ir vienlīdzīgi, ka visi jāmīl ar beznosacījuma mīlestību.
Rūpējas par dabu. Nemet papīru zemē. Iemet to kopēja atkritumu urnā. Uzēd tunča konservu, kaut tunči jau būs izmiruši pēc 5-10 gadiem. Uzēd jogurtiņu, bet nolamā tos, kas ēd gaļu, neskatoties uz to, ka piena industrija ir pilnībā saistīta ar gaļas industriju un tajā ir tikpat lielas dzīvnieku ciešanas.
Saka, ka katram ir jādod sava artava kopējam labumam. Mazgājas ar bioloģisko šampūnu un ziepēm. Tīra podu ar hloru. Pašam ādiņa svaiga, bet attīrāmais ūdens un dabas piesārņojums... viss, kas notiek, notiek uz labu.
Meditē uz sava sargeņģeļa vēstījumu. Saņem to, un tur ir teikts par mīlestību uz savu tuvāko. Palīdz piecelties piedzērušam bomzim uz ielas. Noper bērnu, jo viņš uzod pārāk daudz jautājumu un nogurdina.
Tic, ka katrs saņem to, ko pelnījis. Ilgojas pēc lielākas mājas, jo cilvēkam taču pienākas par viņa garīgajiem panākumiem. Noziedo piecus eiro Āfrikas bada cietējiem. Pasaka, ka Dievs zina, ko dara, uzsūtīdams viņiem ebolu. Jā, nabaga cilvēki, bet tā jau tā daba strādā, attīra lieko.
Katru dienu lamā laikapstākļus, kas padara bikšu galus netīrus.
Kad kādam nodeg māja, saka, ka viņam bija pārāk liela pieķeršanās materiālajam. Sūdzas, ka nodokļi ir pārāk lieli un valda sociālais netaisnīgums.
*
Būtībā cilvēki kā cilvēki. Nekāds Jaunais Laikmets pienācis pilnīgi acīmredzami nav. Cilvēki nekļūst gudrāki. Nekādas vecās dvēseles neko izglābušas nav. Eiropas civilizācija iet uz galu, daba iet uz galu. Taču cilvēki vēl arvien domā, ka viss, kas notiek, notiek uz labu.
Cilvēki sniedzas pēc zvaigznēm, uzkurina sevī to tiecību pēc Jēzus apziņas un beznosacījuma mīlestības, nepieķeršanās, atbrīves no ego. Dzīvo šajā pašā sabiedrībā pēc tās noteikumiem. Rauc degunu uz jebkuru, kas tiešām dzīvo pilnīgi citādāk.
Visas tās nereāli augstās kvalitātes tiek prasītas no sevis un citiem, kamēr ir vēl arvien normāli teikt kaut ko tādu:
Sieviete vainīga pie izvarošanas, šitas nu gan izskatās pēc putnubiedēkļa, kāpēc nevar normāli apģērbties, šitos homīšus vajadzētu izšaut, gan šitas āksts ar grebeni saņems savu mācību, gan šitā resnā sapratīs, ka vajag mazāk rīt, kad pakaļa aiz smaguma nokritīs, pie visa vainīgi krievi, nu ko var nesties ar tiem velosipēdiem, nekad neesmu sapratusi, kā var tādā vecumā valkāt tik īsu kleitu utt.
Mēs dzīvojam nereāli stereotipiskā sabiedrībā, kur esam piezīdušies ar dažādām vājprātībām līdz ar mātes pienu.
Cilvēkiem ir normāli izvairīties no atbildības par saviem vecajiem, slimajiem vecākiem, aizbildinoties ar jebko, piemēram, "es pārāk tālu dzīvoju, ko varu darīt", bet vai tavs vecāks arī pateica - es pārāk tālu no tevis, sīkais, dzīvoju, tiec pats galā ar saviem pamperiem? Var nosodīt citus par izskatu un atrast iemeslus piecos veidos, kāpēc nav jāpalīdz savam tuvākajam, jo viņš ir tāds un šitāds. Visi vēlas mainīt sabiedrību, bet par jebkādu citādāku dzīvošanu smejas, jo tas ir dīvaini un nenormāli. Mīl visus uz ielas, bet izgāž savas emocijas vienā laidā uz savu ģimeni.
Un no šādiem cilvēkiem tiek prasīta beznosacījuma mīlestība un tuvošanās Nirvānai? Un kas man šķiet ļaunākais - tiek domāts, ka tas viss uz to tiešām iet, ka tas viss notiek.
Tik daudz apkārt tiek skandinātas tās izcilās lietas, ko es visu laiku šeit minu, ka sāk likties, ka tas ir pieejams katram sētas sunim, bet apjēgas, ka tas ir nereāli augsts līmenis - atbrīve no ego, nepieķeršanās, beznosacījuma mīlestība, īsti eņģeļu vēstījumi.
Tas ir nožēlojami un smieklīgi skatīties, kā cilvēki ar to visu noņemas, kad viņi nav kļuvuši augstāki un labāki viszemākajā cilvēcīgajā līmenī.
Ir viegli mīlēt visu pasauli, bet grūti mīlēt savu vīru vai sievu. Ir viegli pateikt - es pieņemu visu pasauli, bet daudz grūtāk pieņemt kaimiņu, kas klausās skaļu mūziku. Ir viegli nepieķerties materiālām lietām, bet grūti nedabūt zābaciņus, ko tik ļoti gribas.
Manuprāt cilvēkam, kas tiešām jau iet uz to augstāko līmeni, kurā ir vērts kaut vai nedaudz domāt par šīm superaugstajām kvalitātēm jau vajadzētu dzīvot ļoti no sabiedrības atšķirīgu dzīvesveidu. Nevis noteikti nabadzīgu, bet nekādā gadījumā arī ne bagātu. Ar ļoti mazu ekoloģisko pēdu. Vegāniski. Ar perfektu atbildības sajūtu par savu ģimeni, mīlestību un ziedošanos tuvākajiem. Un tikai pēc tam kaut kādu beznosacījuma mīlestību pret visu pasauli.
Lai varētu izprast sāpes un ciešanas, un pateikt - tas viss ir manā labā, tas viss ir mācība, ir vispār tādas jāizjūt, citādāk tas ir mušas sīkoņa kādam ausīs un nenormāla ego izpausme.
Latvijā valdošā attieksme ir kaut kas pilnīgi patoloģisks, slims un pretīgs. Jā, tieši tik skarbi.
Mums ir tāda liekulība, ka vismaz man nelabi paliek visu laiku ar to saskaroties. Vai mums ir sliktāki cilvēki? Nē, nebūt nav. Tādi paši kā citās valstīs. Normāli cilvēki. Visi šie aprakstiņi nav domāti kā - cilvēki ir slikti, citi ir labāki, citur ir labāk, nē.
Tas ir normāls vidējā cilvēka, arī vidējā ezotēriķa apraksts. Tādi mēs, mani ieskaitot, esam. Taču šeit valda tā liekulība. Jēzus apziņa uz nabadzībā dzīvojošu bērnu asarām. Citur tā nav, ne tik izteikti.
Daudz kur valda filosofijas, kas ir cilvēkam draudzīgākas. Pakāpeniskākas. Vispirms es izprotu zemes lietas, iemācos mīlēt vismaz savus bērnus, vīru, vecākus, māsu un brāli, un tad, kad man tas viss perfekti sanāk, tad varbūt es eju tālāk. Vispirms es ieklausos neperfektās Zemes mātes ritmos, iemācos kaut cik dzīvot kopā ar viņu, ekoloģiskāk, pieticīgāk, un tad es pievēršos mūžīgā Visuma čukstiem.
Latvijā ir tā - ja tu netēlo no sevis to, kas tu neesi, kas 99% cilvēku nav, tad tu nespēlē pieņemto perfekcijas spēli. Tev ir jāspēlē, ka tu jau nupat, nupat saķersi apskaidrību, ka esi mīlas pilns pret pasauli, ka neesi pieķēries. Tad tevi pieņem. Bet pamēģini tikai godīgi pateikt, ka tev, tāpat kā citiem, vēl ir līdz tādiem augstumiem tālu, un viss, tu esi pretīgs.
Mums šeit ir normāli staigāt dizaineru drēbēs, kas ir sabiedrības ļaunuma produkts, īsto vērtību parodija, un teikt, ka tas, kas nevar viņas atļauties vai negrib atļauties, nav sasniedzis pašrealizāciju, jo nespēj nopelnīt. Ir normāli dzīvot tā, it kā mums būtu kādas 3 zemeslodes, ar nereālu ekoloģisko pēdu, un ostīt puķītes, muldot par vienotību ar dabu. Var varkšķēt par spoguļa efektu, par to, ka katrs pelnījis to, kas viņam ir, ka citi tikai negrib saskatīt patiesību, kamēr paiet garām jebkuram palīdzības lūgumam.
Nav mūsu sabiedrībā ne Jaunā laikmeta, ne pašrealizācijas, ne Jēzus apziņas, ne beznosacījuma mīlestības, ne nepieķeršanās, ne atbrīves no ego. Ne smakas nav.
Kā var būt, ja nav ne pieņemšanas, ne laipnības, ne atsacīšanās no falšām holivudas vērtībām, ne atzīšanas, ka katrs var dzīvot tā, kā grib, ja tas ļoti tiešā veidā netraucē citiem? Ja valda stereotipi, konservatīvisms un norobežošanās?
Kā var iet sabiedrības uz labu mainīšanas ceļu, dzīvojot sabiedrības stereotipos līdz pat tam, ka nepareiza matu krāsa vai melnums aiz sastrādāta naga ir iemesls diskriminācijai?
Kā var teikt, ka mēs ejam uz kaut kādu mīlestību, ja katrs par sevi cīnās kā meža zvērs?
Un tas viss nebūtu nemaz tik slikti. Tādi ir cilvēki. Bet tā liekulība!!! Jēzus apziņa, bļe...
Manuprāt, ka šī augstskolas vērtību un mācību debilizēšana līdz standartsituācijas smaidam būtu pilnībā jāmaina. Jāļauj cilvēkiem pēc iespējas lielāka brīvība. Ja grib, lai staigā saģērbies kaķa kostīmā. Ja grib, lai neiet ārā no mājas. Ja grib, lai pavada dzīvi tika pie datora. Bet tiešām smagās lietas tad tā ļoti stingri - nekādu zagšanu, izvairīšanos no pienākumiem, nekādu alimentu nemaksāšanu, vecāku pamešanu, bērnu nepieskatīšanu. Arī maģijā - ja atļaujas pateikt - kā man pieburt to un to cilvēku, pilnīgu izsmieklu un nosodījumu. Bet pats lai ar sevi dara, ko grib.
Mēs esam nenormāli iecietīgi pret ļauno, lai tikai pašam nebūtu jāiekuļas nepatikšanās. Neziņojam par sodāmo, lai tikai nekāda sakara ar policiju. Taču nosodīt varam gan un diskriminēt visu pēc kārtas. To, kas ir tiešām nereāls ļaunums, to mierīgi pieļaujam, jo visi tā dara, jo tas ir kaut kas neredzams, kā gaiss, ko elpojam, bet visādu sīkumu dēļ padarām neciešamu dzīvi tiem, kas nedaudz atšķiras.
Beznosacījuma mīlestība, vai ne?
Atbrīvošanās no ego ir solis pretim apskaidrībai. Viens no pašiem pēdējiem soļiem. Un neesmu manījusi, ka šeit īpaši kādam tas draudētu, tapēc vajadzētu izbeigt to liekulību un eņģeļu vēstījumus, un atzīt, ka nekur īpaši tālu neesi ticis. Ka esi tāds pats vien, jo ej falšu mācību ceļu, kur valda tikai izlikšanās, ka tev kaut kas ir noticis, ka esi mainījies. Sektām kā slavenajai Urantijai raksturīgā ņemšanās ap tumsas dvēselēm, kā var nosaukt jebkuru, kurš nepatīk, nemitīgi Visuma līmeņa notikumi un pārejas, lai tikai nav jāatzīst, ka esi tāds pats kā sākumā, tikai iedomīgāks.
Tajā visā nav gandrīz nekā īsta. Tas neuzlabo dzīvi. Tas tikai liek seklā līmenītī kaut ko sadomāties.
Kaut kas īsts - tas ir tad, kad tev tiešām izmainās dzīve. Kad tu izkāp no sabiedrības debilitātes. Pa mazam, mazam solītim, bet pamatīgi, bez krišanas atpakaļ un vajadzības sargāt savu trauslo apskaidrību. Tas ir tad, kad ikdienā sāc rīkoties citādāk, jo esi kaut ko svarīgu sapratis.
Nereāli reti saredzama parādība Latvijas "ezotērikā".
Ļoti, ļoti iesaku pārdomāt katru reizi, kad tiek lietoti šie vārdi "atbrīvošanās no ego", "nepieķeršanās", "beznosacījuma mīlestība". Varbūt ir jāatstāj tie tiem, kas tiešām kaut ko tādu ir sasnieguši un jāatzīst, ka būs vien jāiet cauri visām klasītēm. Ka nekāds Jaunais laikmets, kad pēkšņi viss, ko citreiz cilvēki darīja klosteros, vienatnē vai kopienās, vai dažreiz arī sabiedrībā, bet kas prasa pilnīgu personības jaunradi, pilnīgu pārdzimšanu, ir pieejams katram, kas tikai "atver acis".
Attīstība nenotiek lēcienveidā. Nekad.
Par ezotērikas, ok, cienīšu tik daudz, lai neliktu vārdu pēdiņās, paveidu, kas valda Latvijā. Manīts ļoti daudz kur citur, bet es par Latvijas situāciju, jo zinu, ka ne visur tā ir, bet nepietiekami pārzinu citu valstu situāciju.
Tātad, uz New Age un Austrumu senajām un jaunajām mācībām balstītais ezotērikas paveids, kas ļoti stingri valda Latvijā, sajaukumā ar kristīgajām un senticības idejām. Tas vispārējais, par neapgāžamu patiesību uzskatītais ezotērikas fons.
Sākšu ar labo.
Pievērš cilvēku uzmanību tam, ka Kristietība nav vienīgā reliģija pasaulē, ka reliģijas vispār nav vienīgā garīguma forma.
Ietver vismaz nelielu dažādību. Ļoti šaurprātīgam cilvēkam paver ieskatu uz dažādām prakses formām, vismaz kaut kādām.
Pievērš uzmanību latviešu senajam garīgajam mantojumam (kaut kādās izpausmēs).
Dod cilvēkam sajūtu, ka viņš var kaut ko piedzīvot un darīt pats, ka viņam nav pilnīgi noteikti vajadzīgs starpnieks (vismaz ne visam).
Teorētiski var dot iespēju pašam domāt vairāk, ja iepriekš ir bijis kaut kas vēl dogmatiskāks.
Kā jau var manīt, tas viss attiecas vairāk uz cilvēku, kas ir garīgo meklējumu sākumā, tikko sācis domāt par ko garīgu vai tikko sāk atbrīvoties no Kristietības žņaugiem. Uzskatu, ka tam nav nekādas lielākas vērtības, kad ceļš jau iet tālāk. Jo! Tātad, sliktās lietas.
Liekulības kalngals, pašapmāna meistarklase, sevis apvārdošanas un acu aizsiešanas samurgojums.
Kāpēc? Galvenokārt tāpēc, ka cilvēks, kas ir parasts cilvēks, tiek barots ar gudrībām, kas viņam ir stipri par augstu, ja viņš tiešām līdz galam grib tās izprast un izpildīt. Nevis nesasniedzamas, bet šajā brīdī vēl par augstu. Sākumskolas ļaudis tiek baroti ar bakalaura vai maģistra lietām.
Atbrīvošanās no ego, beznosacījuma mīlestība, augstākā es atklāšana, tieša saziņa ar augstākajiem Visuma spēkiem, nepieķeršanās.
Mums šeit tiek stāstīts, ka tas viss ir samērā viegli, sasniedzams katram šeit un tagad. Vajag tikai atvērt sirdi un acis, un viss notiks.
Un tagad par pasauli mums apkārt. Sabiedrība, kurā mēs visi esam iekšā. Sniegšu nelielu aprakstiņu par personu, kura pēkšņi pievēršas beznosacījuma mīlestībai un eņģeļu vēstījumiem.
Pārstrādājies cilvēks. Turas uz kafijas un bieži vien pat cigaretēm. Kad ir nogurums nevis sniedzas pēc sveces un kristāla, skriešanas botām, nevis meditē, bet padodas un blenž ekrānā. Taču par kaut ko ezotērisku, protams. Vēlams, kur var citiem dot padomus.
Jau kādu gadu viņam ir beznosacījuma mīlestība. Viņa bērns gan klasē smejas par tiem, kam nav jaunāko gadžetu. Nedaudz apātiski viņam tiek stāstīts, ka tās nav īstās vērtības dzīvē, bet pats gan sarauc degunu, jo kaimiņienei ir novalkāta kleita... khem, nē, protams, netīra aura.
Sniedzas pēc Jēzus apziņas katru dienu. Tāpat katru dienu izgāž dusmas uz apkārtējiem, kas nav tajā vainīgi. Noteikti atrod attaisnojumu, kāpēc tas bija ok.
Smīkņā par dīvaiņiem, kas dzied uz ielām, bārdu noauguši runā kaut ko par dzīvi ceļā vai dziļos mežos. Tiecas pēc vienotības ar dabu. Parauj savu bērnu malā no tādiem, kam ir jocīgs apģērbs, kas plati smaida, kam ir dīvains skatiens. Saka, ka visi cilvēki ir vienlīdzīgi, ka visi jāmīl ar beznosacījuma mīlestību.
Rūpējas par dabu. Nemet papīru zemē. Iemet to kopēja atkritumu urnā. Uzēd tunča konservu, kaut tunči jau būs izmiruši pēc 5-10 gadiem. Uzēd jogurtiņu, bet nolamā tos, kas ēd gaļu, neskatoties uz to, ka piena industrija ir pilnībā saistīta ar gaļas industriju un tajā ir tikpat lielas dzīvnieku ciešanas.
Saka, ka katram ir jādod sava artava kopējam labumam. Mazgājas ar bioloģisko šampūnu un ziepēm. Tīra podu ar hloru. Pašam ādiņa svaiga, bet attīrāmais ūdens un dabas piesārņojums... viss, kas notiek, notiek uz labu.
Meditē uz sava sargeņģeļa vēstījumu. Saņem to, un tur ir teikts par mīlestību uz savu tuvāko. Palīdz piecelties piedzērušam bomzim uz ielas. Noper bērnu, jo viņš uzod pārāk daudz jautājumu un nogurdina.
Tic, ka katrs saņem to, ko pelnījis. Ilgojas pēc lielākas mājas, jo cilvēkam taču pienākas par viņa garīgajiem panākumiem. Noziedo piecus eiro Āfrikas bada cietējiem. Pasaka, ka Dievs zina, ko dara, uzsūtīdams viņiem ebolu. Jā, nabaga cilvēki, bet tā jau tā daba strādā, attīra lieko.
Katru dienu lamā laikapstākļus, kas padara bikšu galus netīrus.
Kad kādam nodeg māja, saka, ka viņam bija pārāk liela pieķeršanās materiālajam. Sūdzas, ka nodokļi ir pārāk lieli un valda sociālais netaisnīgums.
*
Būtībā cilvēki kā cilvēki. Nekāds Jaunais Laikmets pienācis pilnīgi acīmredzami nav. Cilvēki nekļūst gudrāki. Nekādas vecās dvēseles neko izglābušas nav. Eiropas civilizācija iet uz galu, daba iet uz galu. Taču cilvēki vēl arvien domā, ka viss, kas notiek, notiek uz labu.
Cilvēki sniedzas pēc zvaigznēm, uzkurina sevī to tiecību pēc Jēzus apziņas un beznosacījuma mīlestības, nepieķeršanās, atbrīves no ego. Dzīvo šajā pašā sabiedrībā pēc tās noteikumiem. Rauc degunu uz jebkuru, kas tiešām dzīvo pilnīgi citādāk.
Visas tās nereāli augstās kvalitātes tiek prasītas no sevis un citiem, kamēr ir vēl arvien normāli teikt kaut ko tādu:
Sieviete vainīga pie izvarošanas, šitas nu gan izskatās pēc putnubiedēkļa, kāpēc nevar normāli apģērbties, šitos homīšus vajadzētu izšaut, gan šitas āksts ar grebeni saņems savu mācību, gan šitā resnā sapratīs, ka vajag mazāk rīt, kad pakaļa aiz smaguma nokritīs, pie visa vainīgi krievi, nu ko var nesties ar tiem velosipēdiem, nekad neesmu sapratusi, kā var tādā vecumā valkāt tik īsu kleitu utt.
Mēs dzīvojam nereāli stereotipiskā sabiedrībā, kur esam piezīdušies ar dažādām vājprātībām līdz ar mātes pienu.
Cilvēkiem ir normāli izvairīties no atbildības par saviem vecajiem, slimajiem vecākiem, aizbildinoties ar jebko, piemēram, "es pārāk tālu dzīvoju, ko varu darīt", bet vai tavs vecāks arī pateica - es pārāk tālu no tevis, sīkais, dzīvoju, tiec pats galā ar saviem pamperiem? Var nosodīt citus par izskatu un atrast iemeslus piecos veidos, kāpēc nav jāpalīdz savam tuvākajam, jo viņš ir tāds un šitāds. Visi vēlas mainīt sabiedrību, bet par jebkādu citādāku dzīvošanu smejas, jo tas ir dīvaini un nenormāli. Mīl visus uz ielas, bet izgāž savas emocijas vienā laidā uz savu ģimeni.
Un no šādiem cilvēkiem tiek prasīta beznosacījuma mīlestība un tuvošanās Nirvānai? Un kas man šķiet ļaunākais - tiek domāts, ka tas viss uz to tiešām iet, ka tas viss notiek.
Tik daudz apkārt tiek skandinātas tās izcilās lietas, ko es visu laiku šeit minu, ka sāk likties, ka tas ir pieejams katram sētas sunim, bet apjēgas, ka tas ir nereāli augsts līmenis - atbrīve no ego, nepieķeršanās, beznosacījuma mīlestība, īsti eņģeļu vēstījumi.
Tas ir nožēlojami un smieklīgi skatīties, kā cilvēki ar to visu noņemas, kad viņi nav kļuvuši augstāki un labāki viszemākajā cilvēcīgajā līmenī.
Ir viegli mīlēt visu pasauli, bet grūti mīlēt savu vīru vai sievu. Ir viegli pateikt - es pieņemu visu pasauli, bet daudz grūtāk pieņemt kaimiņu, kas klausās skaļu mūziku. Ir viegli nepieķerties materiālām lietām, bet grūti nedabūt zābaciņus, ko tik ļoti gribas.
Manuprāt cilvēkam, kas tiešām jau iet uz to augstāko līmeni, kurā ir vērts kaut vai nedaudz domāt par šīm superaugstajām kvalitātēm jau vajadzētu dzīvot ļoti no sabiedrības atšķirīgu dzīvesveidu. Nevis noteikti nabadzīgu, bet nekādā gadījumā arī ne bagātu. Ar ļoti mazu ekoloģisko pēdu. Vegāniski. Ar perfektu atbildības sajūtu par savu ģimeni, mīlestību un ziedošanos tuvākajiem. Un tikai pēc tam kaut kādu beznosacījuma mīlestību pret visu pasauli.
Lai varētu izprast sāpes un ciešanas, un pateikt - tas viss ir manā labā, tas viss ir mācība, ir vispār tādas jāizjūt, citādāk tas ir mušas sīkoņa kādam ausīs un nenormāla ego izpausme.
Latvijā valdošā attieksme ir kaut kas pilnīgi patoloģisks, slims un pretīgs. Jā, tieši tik skarbi.
Mums ir tāda liekulība, ka vismaz man nelabi paliek visu laiku ar to saskaroties. Vai mums ir sliktāki cilvēki? Nē, nebūt nav. Tādi paši kā citās valstīs. Normāli cilvēki. Visi šie aprakstiņi nav domāti kā - cilvēki ir slikti, citi ir labāki, citur ir labāk, nē.
Tas ir normāls vidējā cilvēka, arī vidējā ezotēriķa apraksts. Tādi mēs, mani ieskaitot, esam. Taču šeit valda tā liekulība. Jēzus apziņa uz nabadzībā dzīvojošu bērnu asarām. Citur tā nav, ne tik izteikti.
Daudz kur valda filosofijas, kas ir cilvēkam draudzīgākas. Pakāpeniskākas. Vispirms es izprotu zemes lietas, iemācos mīlēt vismaz savus bērnus, vīru, vecākus, māsu un brāli, un tad, kad man tas viss perfekti sanāk, tad varbūt es eju tālāk. Vispirms es ieklausos neperfektās Zemes mātes ritmos, iemācos kaut cik dzīvot kopā ar viņu, ekoloģiskāk, pieticīgāk, un tad es pievēršos mūžīgā Visuma čukstiem.
Latvijā ir tā - ja tu netēlo no sevis to, kas tu neesi, kas 99% cilvēku nav, tad tu nespēlē pieņemto perfekcijas spēli. Tev ir jāspēlē, ka tu jau nupat, nupat saķersi apskaidrību, ka esi mīlas pilns pret pasauli, ka neesi pieķēries. Tad tevi pieņem. Bet pamēģini tikai godīgi pateikt, ka tev, tāpat kā citiem, vēl ir līdz tādiem augstumiem tālu, un viss, tu esi pretīgs.
Mums šeit ir normāli staigāt dizaineru drēbēs, kas ir sabiedrības ļaunuma produkts, īsto vērtību parodija, un teikt, ka tas, kas nevar viņas atļauties vai negrib atļauties, nav sasniedzis pašrealizāciju, jo nespēj nopelnīt. Ir normāli dzīvot tā, it kā mums būtu kādas 3 zemeslodes, ar nereālu ekoloģisko pēdu, un ostīt puķītes, muldot par vienotību ar dabu. Var varkšķēt par spoguļa efektu, par to, ka katrs pelnījis to, kas viņam ir, ka citi tikai negrib saskatīt patiesību, kamēr paiet garām jebkuram palīdzības lūgumam.
Nav mūsu sabiedrībā ne Jaunā laikmeta, ne pašrealizācijas, ne Jēzus apziņas, ne beznosacījuma mīlestības, ne nepieķeršanās, ne atbrīves no ego. Ne smakas nav.
Kā var būt, ja nav ne pieņemšanas, ne laipnības, ne atsacīšanās no falšām holivudas vērtībām, ne atzīšanas, ka katrs var dzīvot tā, kā grib, ja tas ļoti tiešā veidā netraucē citiem? Ja valda stereotipi, konservatīvisms un norobežošanās?
Kā var iet sabiedrības uz labu mainīšanas ceļu, dzīvojot sabiedrības stereotipos līdz pat tam, ka nepareiza matu krāsa vai melnums aiz sastrādāta naga ir iemesls diskriminācijai?
Kā var teikt, ka mēs ejam uz kaut kādu mīlestību, ja katrs par sevi cīnās kā meža zvērs?
Un tas viss nebūtu nemaz tik slikti. Tādi ir cilvēki. Bet tā liekulība!!! Jēzus apziņa, bļe...
Manuprāt, ka šī augstskolas vērtību un mācību debilizēšana līdz standartsituācijas smaidam būtu pilnībā jāmaina. Jāļauj cilvēkiem pēc iespējas lielāka brīvība. Ja grib, lai staigā saģērbies kaķa kostīmā. Ja grib, lai neiet ārā no mājas. Ja grib, lai pavada dzīvi tika pie datora. Bet tiešām smagās lietas tad tā ļoti stingri - nekādu zagšanu, izvairīšanos no pienākumiem, nekādu alimentu nemaksāšanu, vecāku pamešanu, bērnu nepieskatīšanu. Arī maģijā - ja atļaujas pateikt - kā man pieburt to un to cilvēku, pilnīgu izsmieklu un nosodījumu. Bet pats lai ar sevi dara, ko grib.
Mēs esam nenormāli iecietīgi pret ļauno, lai tikai pašam nebūtu jāiekuļas nepatikšanās. Neziņojam par sodāmo, lai tikai nekāda sakara ar policiju. Taču nosodīt varam gan un diskriminēt visu pēc kārtas. To, kas ir tiešām nereāls ļaunums, to mierīgi pieļaujam, jo visi tā dara, jo tas ir kaut kas neredzams, kā gaiss, ko elpojam, bet visādu sīkumu dēļ padarām neciešamu dzīvi tiem, kas nedaudz atšķiras.
Beznosacījuma mīlestība, vai ne?
Atbrīvošanās no ego ir solis pretim apskaidrībai. Viens no pašiem pēdējiem soļiem. Un neesmu manījusi, ka šeit īpaši kādam tas draudētu, tapēc vajadzētu izbeigt to liekulību un eņģeļu vēstījumus, un atzīt, ka nekur īpaši tālu neesi ticis. Ka esi tāds pats vien, jo ej falšu mācību ceļu, kur valda tikai izlikšanās, ka tev kaut kas ir noticis, ka esi mainījies. Sektām kā slavenajai Urantijai raksturīgā ņemšanās ap tumsas dvēselēm, kā var nosaukt jebkuru, kurš nepatīk, nemitīgi Visuma līmeņa notikumi un pārejas, lai tikai nav jāatzīst, ka esi tāds pats kā sākumā, tikai iedomīgāks.
Tajā visā nav gandrīz nekā īsta. Tas neuzlabo dzīvi. Tas tikai liek seklā līmenītī kaut ko sadomāties.
Kaut kas īsts - tas ir tad, kad tev tiešām izmainās dzīve. Kad tu izkāp no sabiedrības debilitātes. Pa mazam, mazam solītim, bet pamatīgi, bez krišanas atpakaļ un vajadzības sargāt savu trauslo apskaidrību. Tas ir tad, kad ikdienā sāc rīkoties citādāk, jo esi kaut ko svarīgu sapratis.
Nereāli reti saredzama parādība Latvijas "ezotērikā".
Ļoti, ļoti iesaku pārdomāt katru reizi, kad tiek lietoti šie vārdi "atbrīvošanās no ego", "nepieķeršanās", "beznosacījuma mīlestība". Varbūt ir jāatstāj tie tiem, kas tiešām kaut ko tādu ir sasnieguši un jāatzīst, ka būs vien jāiet cauri visām klasītēm. Ka nekāds Jaunais laikmets, kad pēkšņi viss, ko citreiz cilvēki darīja klosteros, vienatnē vai kopienās, vai dažreiz arī sabiedrībā, bet kas prasa pilnīgu personības jaunradi, pilnīgu pārdzimšanu, ir pieejams katram, kas tikai "atver acis".
Attīstība nenotiek lēcienveidā. Nekad.