Friends

Jeb, kāpēc cilvēki ar ADHD baidās, ka nebūs pietiekami labi, tāpēc
pārkompensē ar perfekcionismu un reaģē pārspīlēti.

***

Matemātikā īpaši bieži vari nejusties labi, jo tikai pie labas veselības un izgulējies cilvēks
spēj rēķināt tuvu 100% ideālam.

No šīs intervijas es paņēmu sev domu, ka cilvēks ar ADHD netic sev, tāpēc nepiesakās uz darbiem vai amatiem, ko patiesībā labi prastu un kuros ļoti labi iederētos.

Mentore man ielika 6 par praksi un norunāja monologu, ka vajag mācīt bērnus mīlēt matemātiku, nevis no viņiem censties iztaisīt teicamniekus.

Es gribēju viņus visus iztaisīt sekmīgus, es atzīstu to.

***

Ja es atceros bioloģiju, priekšmetu, kas mani garlaikoja visvairāk, tad to es tā arī neiemācījos mīlēt.

Man vajag to bioloģijas daļu, kur ir saskare ar medicīnu. Taču nosaukumus visām pļavas puķēm aizvien nezinu.

Arī sēņu nosaukumus nezinu.

Man bija ļoti laba bioloģijas skolotāja vidusskolā, kuras skolēni regulāri tālu tika olimpiādēs.
Stingra, taču mājās veica bio eksperimentus savam priekam.

Tomēr vienīgais 10 bioloģijā man bija ģenētikā 11. vai 12.klasē, kur pietika ar matemātiku
un dažām loģiskām operācijām, nebija no galvas nekas jāzubrās.

Tā man parasti bija 3- 6, man šķiet.

***

Es nezinu, vai 7.klasē zina, kas ir mīlestība. Turklāt, vai viņi mīl sevi.

Ja viņi nemāk mīlēt sevi, tad kā var mīlēt matemātiku?

Ja neskatās tik filozofiski, tad cilvēki gūst prieku no dažādām lietām.

Es zinu cilvēkus, kas gūst prieku no uzdevumu risināšanas. Citi gūst prieku no
vijoles spēlēšanas 4 stundas dienā 30 gadus.

Es gūstu prieku no rakstīšanas un lasīšanas. Vēl no mācīšanas.

Ja bērns negūst prieku no teksta uzdevumu risināšanas, kad pie manis nonāk 7.klasē,
tad sākt mīlēt matemātiku tad man šķiet diezgan utopiski.

***

Vispār šodien matemātikas skolotāju forumā izlasīju,
https://old.reddit.com/r/matheducation/comments/1tboubu/why_are_good_math_teachers_so_rare/

ka labākie matemātikas skolotāji nestrādā par skolotājiem, jo
arī risku analītiķiem, finansistam un inženierim esot jāskaidro citiem, kāpēc
matemātika strādā, un viņam par to maksā daudz vairāk, nekā skolā.

Tas liek apsvērt maģistrantūrā studēt kaut ko citu, lai man ir rezerves variants citai profesijai.

"Nobeigums"

Šajā kursā darbā atklāju teorētisko bāzi, kas vajadzīga, lai skolotājs zinātu, kā būt motivējošam, iedvesmojošam un, tajā pat laikā, apzinātos matemātikas kā zinātnes vietu Latvijā, zinātu par darba un tālāku studiju iespējām viņa skolēniem, ja matemātika apgūta labi, izcili un teicami.

Latvijā skolotājs ir daļa no izglītības sistēmas tāpat kā citās valstīs, tāpēc cerība ko mainīt pastāv tikai tik daudz, kamēr skolotājs pats ir ar darbu un savu profesiju apmierināts, vēlas tajā palikt (pat ja piedāvātu iespēju aiziet uz citu darbu ar līdzīgu atalgojumu) un ir pats motivēts ierasties darbā vienmēr vesels un enerģisks.

Tā kā daudzi ārēji faktori (reformas izglītībā, stress laika trūkuma dēļ, mācību materiālu trūkums, dokumentācijas prasību maiņas, spiediens no vecākiem un skolas vadības par skolēnu rezultātiem, zems skolotāja profesijas prestižs Latvijas sabiedrībā, pārāk lielas klases u.c.) skolotājiem traucē justies atslābušiem darbā, tad
var secināt, ka lielai daļai skolotāju fiziski nav spēka, lai darbu nevis tikai paveiktu, bet tā laikā vēl motivētu un iedvesmotu.

Par spīti visiem šiem faktoriem, dzīvē mēdz gadīties klases ar skolēniem, kuriem ir labas sociāli emocionālās prasmes, kuri apzinās matemātikas lietderību reālajai dzīvei, kuru vecāki uzticas skolotājam kā pedagoģijas profesionālim, tāpēc es uzskatu, ka visiem skolotājiem ir jāzina, kā rīkoties, ja parādās iespēja mācīt šādu klasi.

Ja šādas klases un vecāku, un atbalstošas administrācijas nav, tad minimālais, ko skolotājs var darīt, lai motivētu skolēnus, ir rūpēties par savu labsajūtu, jo skolēni daudz labprātāk mācās no smaidīga, vesela un pozitīva skolotāja.

Viņam tāda ambicioza skolotāja. Lika mācīties bināros skaitļus, kuri oficiāli
Skola 2030 programmā ir, taču lielākā daļa saprātīgo 5.klases matemātikas skolotāju, pat ģimnāzijās,
tos bināros izlaiž.

Šoreiz tā skolotāja bija 5.klasei iedevusi uzdevumus par aritmētisko progresiju, kuri normāli ir tikai 9.klasē.
Zēns sadusmojās un pieprasīja tikšanos ar mani svētdienas vakarā. Es svētdien tad arī viņam izstāstīju kā risināt, kā iegūt formulu,
ko māca 9.klasē. Arī pastāstīju, ar ko atšķiras diskrēti un nepārtraukti skaitļi. 5.klasē gan nesaka "diskrēti",
saka "sadalāmi lielumi" un "nesadalāmi". Ja tirgū var pārdot pusi cūkas, tad kinoteātri divarpus cilvēki apmeklēt nevar.

Viņš, ieguvis zinības par aritmētisko progresiju un cilvēku nedalāmību pa locekļiem, uzrakstīja k.d. uz 10.

Jautri un pozitīvi visai dienai.

***
Vakarā notiek otrs humors. Privātskolnieces mamma raksta FB, ka viņas meita, 9.klase, pēc vairākiem mēnešiem pie manis tagad
mācoties uz 9, jāmēģina uz ģimnāziju. Ko es par to sakot?

Līdz iestājpārbaudījumam ir 3 nedēļas.

Es, zinot to, ka klienta vēlmes jācenšas piepildīt, sūtu viņu uz RV1Ģ pēc zaļās grāmatiņas.

Meita patiešām mācās uz 9, tas ir fakts. Taču iemācīties risināt 3 nedēļās to, ko citi gatavojas gadu, un ko
es 2024.gadā ar milzīgu centību iemācīju 7 nedēļās (marts - maija sākums), ir vēl ambiciozāk.

Meitene ar mani sarunā privātstundas laikā ģimnāziju nepiemin, bet 9.klases CE no 2008.gada 1.daļu atrisina uz 49%.
Tas man ir fakts, ka atzīmes uz individuāliem kontroldarbiem nav tas pats, kas zināšanas kopumā.

Lai censtos tikt ģimnāzijā, pirmajā, testa daļā, kādus 80-90% derētu.

***

Tā nu es izjūtu, ka eksāmenu laiks ir - otrdien 9.tajiem latviešu valodas eksāmens, pirmdien 11.tajiem ķīmijas eksāmens.

"Vidēja līmeņa klasē ar ļoooti dažādiem skolēniem katru dienu ir jāimprovizē,
jo nekad nebūs kā plānots un nesanāks kā plānots,
nekad nevar sagaidīt to, ko ceri un pats galvenais,
lai arī cik daudz tu ieguldītos, tāpat lielākajai daļai to nevajadzēs".

Es gan piebilstu, ka klase ar vidējo atzīmi "3,15" matemātikā nav "vidēja līmeņa klase". Tā ir ļoti zema līmeņa klase.

Vissvarīgākais man šķiet tas "Lai ar cik ieguldītos, tāpat lielākajai daļai to nevajadzēs".

Jo es biju pieradis strādāt par 20 eiro stundā, pasniedzot privātstundas matemātikā. Skolā man maksā aptuveni 10 eiro stundā.
Taču visa pavasara laikā es tā arī neiemācījos sagatavot divreiz sliktākas stundas un patērēt stundu gatavošanai divreiz mazāk enerģijas.

Tā ir elementāra fizika - enerģijas apmaiņas likums. Ja man maksā 2x mazāk, man vajadzētu darīt 2x mazāk. Taču es nemācēju,
aizvien to neprotu. Tāpēc arī pārdegu.