| |
| |
|
Izglītība un bauda/sajūsma
Lasot grāmatu "Skolotāji" atmiņā nāk tas, ka māte tiešām man ir centusies iemācīt gandrīz visu, ko prot. Viņa ir strādājusi, hronoloģiskā secībā: par vietu ierādītāju kino Taču visu dzīvi viņa gribēja nodarboties ar zinātni. Tikai muzejā mazliet, apmēram 5-10% apjomā, amata aprakstā bija ietverta zinātniska darbība un piedalīšanās konferencēs. Man pašam nav bijis tā, ka es būtu visu mūžu gribējis kaut ko vienu. Bērnībā gribēju būt matemātikas profesors. Par šaha treneri sāku strādāt, jo vajadzēja naudu. Šobrīd strādāt matemātikas metodikas izstrādē šķiet reāls mērķis tuvāko 10 gadu laikā. Kad lietuviešu meitene intervijā jautāja, kas es esmu, atbildēju, ka mācu skolā 3 priekšmetus un rakstu grāmatas. Man dzīvē vislielāko baudu sagādājusi garīgā attīstība un grāmatas, man šķiet. Šī sajūta man radās, kad iemācījos lasīt 4-5 gadu vecumā, un vienmēr ir palikusi. Es gribu rakstīt grāmatas, kas sagādā BAUDU citiem. |
|
| |
|
Runā ātrās palīdzības ārsts par ilgmūžību
"Tulkojums par ilgmūžības mītu" Ārsts stāsta: “Es bieži dzirdu frāzi “Neviens no šejienes netiek ārā dzīvs” no tiem, kas patērē par daudz un kustās par maz”. Kā arī: “Kāda jēga no dzīves, ja tajā nav baudas?” Ir jāsaprot, ka modernās zāles ļoti labi uztur cilvēkus pie dzīvības. Taču tās nepalīdz tiem uzturēt veselību. Tas nozīmē, ka cilvēki nemirst strauji, taču ilgi dzīvo slimi, nefunkcionāli. Es runāju par cilvēkiem 50 un 60 gadu vecumā, kuri nevar pāriet pāri istabai nenogurstot un nestenot. Šie cilvēki ejot mēdz krist, jo ir pārāk fiziski vāji, nevis paklūp. Šādi cilvēki nonāk ātrās palīdzības redzes lokā atkal un atkal, jo viņi neapzinās un neparedz sekas, kas izriet no viņu vājuma. Šis vājums izpaužas gan kā lauzti kauli, gan infekcijas no hroniski novājinātas imūnsistēmas, sirds mazspēja, diabēts, medikamentu blaknes. Šis viss ir sekas dzīvesveidam, kas ķermeni traumējis tik pamatīgi, ka jau 50 gadu vecumā ķermenis “brūk kopā”. Es esmu redzējis vecus vīrus intensīvās terapijas nodaļā raudam, jo viņiem ir jārūpējas par savām sirmajām mātēm vai tēviem, jo viņi ir dzīvi, bet nespēj patstāvīgi sevi apkopt un veikt ikdienas higiēnu. Šī situācija ir kas tāds, ko cilvēki ignorē vai cer, ka ar viņu vecākiem tā nenotiks. Par šo situāciju mēdijos neviens nerunā. Cilvēki domā, ka alternatīva apsēstībai ar veselību ir brīvība. Taču pretmets disciplīnai nav brīvība, bet gan atkarība. Mēs uzskatām veselību par ko tādu, kas ir bonus, jo nāve šķiet tālu. Taču starp invaliditāti un nāvi parasti ir ilgs laiks. Lielākā daļa cilvēku nepamostas 75 gadu vecumā trausli un nespējīgi dzīvot bez personiskā asistenta. Šāds dzīves iznākums ir ļoti daudzu izvēļu, daudzu gadu garumā, rezultāts. Es nepiekrītu cilvēkiem, kas saka, ka viņu nerūpēšanās par savu veselību skar tikai viņus. Nē, visi apkārtējie arī par to maksā. Mums ir jārunā par veselības ilgumu, nevis dzīves ilgumu. Par laiku, kad spējat pilnībā par sevi parūpēties. Piemēram – vai pats varat piecelties no grīdas? Vai varat panest somu ar iepirkumiem, vai arī Jums vajadzīgi ratiņi? Vai varat noiet divus kilometrus bez apstājas? Vai spējat atgūties no slimības un stresa paši, bez ārsta uzraudzības? Lūdzu trenējieties, kustieties, ēdiet veselīgi, lai apkārtējiem, kas jūs mīl, nav Jūs jākopj! Dariet to savu bērnu dēļ, lai viņiem nav jūs jāceļ no gultas vai jāmaina jūsu pamperi! Risinājums šim visam ir vienkāršs, taču prasa regularitāti. Šis viss nav luksuss, bet gan garantija, ka dzīvosiet ilgāku, veselīgu dzīvi! Nekas no šī neprasa ekstrēmu piepūli. Ekstrēma ir situācija, ka jādzīvo ķermenī, kas nespēj uzturēt dzīvību bez citu palīdzības. Tā ir tikai zīdaiņiem. Jo ātrāk sāksiet, jo mazāk rūpju apkārtējiem būs par Jums. |
|
| |
|
"Kārkls ir kārkls, kārklu neviens nespēj uzveikt. Latgola ir klūgu stāsts, domā Jezups, tālāk braukdams. Jo kur vienu stumbru vējš izgāž, tur septiņas atvases ataug, bet lapas - smalkas un greznas. Ja Vidzeme viņa iztēlē līdzinās ozolam, kas, cietiem zaru pirkstiem vienlīdz spēcīgi ieķēries mālā un debesīs, slēpjas brikšņainās Gaujas gravās, ja Kūrzeme ir mastu priede, kas kailām saknēm rāpjas visaugstākajā kāpā, lai kā apburta raudzītos jūras zilā augstumā, bet stumbrs tai tik biezi noklāts ar medainas mizas šķēpelēm, ka arī ļaunāko no ļaunumiem - uguni - tā nicina, ja Zemgale ir ziedoša liepa, kas sēd līdzenuma vidū vai sirmas viensētas pagalmā un tur savos matos rūcošu bišu vaiņuku, līdzinādamās mātei ar baltu lakatiņu galvā, maizi klēpī un simtiem pasaku un stāstu uz mēles, tad Latgola nav nekas viens, tā allaž un mūžam ir bijusi daudz - dzeraunēs, solās, saimēs. Te pat uzvārds nav katram savs, bet veselam ciemam viens, jo visi vīri tajā ciemā ir viena tēva dēli un visiem dēliem zeme dalīta vienlīdzīgās šņorēs, sapīta kā no lūkiem. Klūgu pinumus viegli lietot - tos var mazgāt un žāvēt, tos var atjaunot, bojātās vietas izņemot un aizpinot ar citām. No klūgām vēl aizvien darina šūpuļus un gaisa balonu grozus, jo lūki ir viegli kā putnu kauli ar gaisu serdē un atļauj viegli būt, viegli pieliekties, viegli pārlaist nelaimi un neražu. Klūgas ir lokanas un greznas kā latgaliešu prāti, klūgas var nokapāt, bet nevar iznīcināt. Tās stāda tad, kad grib iztīrīt kādu aizindētu, mirušu zemi." / Klūgu mūks, Inga Ābele |
|