Friends

Četrās dienās apmēram 500 lpp - lasot visu laiku autobusā, ceļā no Pļavnieki -> Torņakalns -> Baloži un atpakaļ.

Tas, kas tur teikts: "Cilvēkam jābūt veselam, stipram, laimīgam, tikai tad ir vērts dzīvot!"

un

"Septiņpadsmit gadus vecam cilvēkam ir septiņi kalni ticības un septiņas jūras mīlestības...
kādi burvju vēršu gan izlok šīs jūras? Kādēļ gan dažam cilvēkam to pietrūkst?
Kādēļ viņš nomirst tukšs un nabags?"

un

"Mana gaišā debess mala
Kopš es tevi apjaust sāku,
Pretī eju tev bez gala,
Klāt nekad Tev nepienāku...

Kad reiz tālo gaitu beigšu
Nenosirmojis vai salauzts,
Atvadoties paldies teikšu
Manai gaišai debess malai!"

- Arvīds Skalbe

Grāmatas beigās, pārdzīvojusi nervu sabrukumu, ārstējusies sanatorijā, jaunā 18 gadīgā meitene atgriežas dzimtajā pilsētā, lai ar bērnības mīlestību kopā
veidotu dzīvi, nevis paliktu Rīgā, mācoties "augstās zinības".

Grāmatas izdošanas gads - 1958.

***

Ko darīt man, ka bērnībā nevienas nemīlēju, tik grāmatas vien?
Visas, kas mīlēja mani 10 - 18 gadu vecumā, pasaules vējos ārzemēs klīst, tās vairs rokā nesadzīt.

Ģimenes laime - vienkāršākais ceļš, taču ir arī citi ceļi...

-Klāvs Elsbergs

Šāds uzraksts ir uz sienas Humanitārajā fakultātē LU.

Fizmatos nav nekā. Ēkā nav ne uzrakstu, ne daudz telpaugu, nav kaut kā tāda, kas raisītu piederības sajūtu. No ekrāniem redzama informācija, kurš šomēnes LU visvairāk ziedojis.

Šodien tas bija kliedzoši, jo es starpbrīžos lasīju grāmatu par skolu 1960-tajos gados "Lazdu laipa". Tai lauku skolai bija savas piederības zīmes. Birzs, koki, iekopti zaļumi.

LU Humanitārajiem ir savs mauriņš, ir liels sienas gleznojums. Viņi aizvien ir Visvalža ielā.

Es domāju - ceļ jau Torņakalnā šobrīd jauno ēku, kur būs filologi, juristi un citi. Jā, ceļ, taču vai sirdi rakstu mājas stūrakmenī kāds iemūrēja?

Kā šī ēka atšķirsies no citām universitāšu ēkām Liepājā, Ķīpsalā, Daugavpilī, Tartū, Klaipēdā?

LU ģerbonī ir ozols. Vai Torņakalnā ir iestādīts tas simboliskais ozols, kas ir ģerbonī?

Kas ir latviešu zinātnieks bez nacionālās identitātes? Varbūt jāuzdod šie jautājumi rektoram. Lai padomā, ka mēs vēl neesam roboti.

1. Darbā - komplimentēt pienākumu izpildījuma kvalitāti (performance)

2. Ballītē - komplimentēt apģērbu, mantas, kas pieder

3. Komplimentēt stilu. "Tas krekls Tev piestāv!"

Pat nezinot šo statistiku, ka sievietes saņem 75% komplimentu, bet vīrieši tikai 25% no visiem komplimentiem,

es jau kopš vidusskolas komplimentēju visus puišus, kuri glīti/jauki izskatās. Ar laiku viņi sāka mani komplimentēt pretī,
un tad jau mēs visi kopīgi sajutāmies mazāk vientuļi un nenovērtēti. Tas bija mūsu vidusskolas klases džeku life hack.

Klasē bijām 18 puiši un 7 meitenes, tāpēc nācās vien komplimentēt vienam otru :D

Tagad es esmu pasācis komplimentēt sievietes vecumā ap 60 par stilu. Dažām manās kompānijās
tiešām ir laba stila izjūta, gaume. Tā kā man ir stipri zem 60, tad viņas nepārprot.

Vispār komplimentus ir jāsaka bieži. Vismaz vienu nedēļā.

"Bērniem ārpus Rīgas jābūt pēc iespējas līdzīgākām iespējām izaugsmei"

Mani komentāri:

Pusotru stundu garš stāsts par karjeru, dzīves gājumu. Sāka kā Preiļu matemātikas skolotāja, turpināja, rīkojot analogu Alfas nometnēm Latgalē. Arī veidoja matemātikas
konkursus Latgalē.

Nokļuva Rīgā, par Iespējamās misijas vadītāju, tad ministri.

Pati atzīst, ka politisko spēli aizvien, 60 gadu vecumā, nav sapratusi te, Latvijā.

Varbūt tāpēc viņas iniciatīvas par pedagogu algu caurspīdīgumu un skolu finansējumu palika nerealizētas. Par ministri dabūja nostrādāt tikai aptuveni 15 mēnešus.

Šobrīd strādā LU ar mākslīgā intelekta ētiku saistītos jautājumos.

Rodas iespaids, ka viņa, sakot, ka skolotāji ir ideālisti, runā arī par sevi. Novadā 90-tajos gados viņai ļāva valdība un pašvaldības rīkoties, organizēt.

Tiklīdz viņa cerēja/gaidīja, ka valsts mērogā mainīs finansējuma kārtību izglītībā Latvijā, padarīs to godīgāku, nodrošinās to, ko pati valdība ir ierakstījusi savos dokumentos,
viņa sastapās ar neizpratni: "Vai tad viņa nesaprot, ka ir normāli politikā runāt vienu, rakstīt dokumentos otru, taču darīt trešo?"

Kā viņa pati min - LIZDA (Latvijas izglītības darbinieku arodbiedrība) ir pārstājusi cerēt, ka ministrija izpildīs pašas sev izvirzītās prasības atalgojuma ziņā. Tās ļoti daudzus gadus
ir tikai formāli uz papīra. Šobrīd kā galveno iemeslu, kāpēc 75% jauno pedagogu pamet skolu un maina profesiju pirmo 5 gadu laikā, viņa min pārslodzi.

Skolotāji redz, ka resursu ir par maz, atbalsta personāla ir par maz, laika ir par maz, mācību līdzekļu ir par maz, sadarbības daudzos līmeņos ir par maz.
Taču pienākumu - ļoti daudz. Šādā situācijā, citējot viņu, "jābūt dumjam, lai izvēlētos strādāt par skolotāju".

Jau 10 gadus Latvija starptautiskajos PISA pētījumos ir vidējā vietā starp visas pasaules valstīm, kas nozīmē, ka skolēnu, kas mācās uz 7-8, Latvijā ir par maz.
Arī top universitātēs pasaulē esot daudz mazāk studentu no Latvijas, nekā no Igaunijas un Lietuvas.

Seile to skaidro tā, ka Latvijas intelektuālais potenciāls netiek maksimāli izmantots. Bērni, arī talantīgie, neiegūst tik labu izglītību attāluma no Rīgas un ģimenes naudas trūkuma dēļ.

***

Kopumā Seile atstāj pozitīva un optimistiska, taču naiva cilvēka iespaidu. Viņa ir daudz izdarījusi, viņu ir, par ko cienīt un lolot.