teiksma_ragana

Šodien veicu lielus soļus dīķīša radīšanā. Tajā jau pat ir ūdens iekšā. Taču sanāca nofeilot. Plēve bija nedaudz, nedaudz par mazu, tagad ir nelaba sūcīte un nevar tik pilnu pieliet kā es gribētu. Tas gan nav pasaules gals. Dīķītis man iecerēts kā ūdens svētnīciņa. Pusmēness formā.
Vēl būs skaisti jāapaudzē viss ar zālīti, jāsastāda kādas puķes. Murr, jūtos apmierināta. Sabēru tajā stikla bumbuļus, lai mirdzinās.

Šovakar būs vētra, kas turpināsies pa nakti! Es jūs visus aicinu aizmirst par to, ka var noraut jumtu, ka var uzkrist koks, ka var nospert zibens. Vispirms pārliecināties, ka mašīna nav zem koka, ka bēniņu logi ir ciet un veikt citus pasākumus, un tad aizmirst.
Iet ārā pērkonā un vējā un dejot, dziedāt, kliegt! Vētra, pērkons, virpuļviesulis - tie ir dabas attīrošie spēki. Tie izlīdzina nevajadzīgus spriegumus. Šo spēku var izmantot pats savām iekšējām pārmaiņām, bet vajag ļauties. Vētra pieprasa būt ar sevi kopā, citādāk tevi nolauzīs kā spītīgo pasaku ozolu.
Ja baidīsies, ja pretosies un izaicināsi - tevi noslaucīs no zemes virsas, jo cilvēka spēks ir niecīgs pret dabu. Vētra ir zemes mātes varenība. Tas ir brutāls, savā iznīcībā līgsmojošs spēks.
Vai mēs spējam sevī atrast spēku dejot kopā ar iznīcību, kas visu saliek pa vietām, harmonizē, bet arī iet uz šo mērķi pāri līķiem? Vai arī mēs esam gļēvi, mazi cilvēciņi, kuros vētra izsauc māņticīgas šausmas?
Latvijā cilvēki ir bailīgi. Tā ir viena liela mūsu visu īpašība. Mēs neesam no tiem, kas dejos ar vilkiem, kas ar zibeni rokā trauksies pa debesīm uz melna zirga, kas cīnīsies, uzvarēs un tad piedalīsies dzīrēs paši sev par godu.
Tomēr vētra mums to var iemācīt. Pacelt seju no sava ļoti tīrā un kārtīgā pagalma putekļiem un paskatīties debesīs, kas pilnas mežonīga spēka

Izrādās nav pirmā reize, ir vēl vismaz divi gadījumi, kad neliek mieru un piesienas, ņemas un stalko. Pilna pasaule psihu cilvēku. Nožēlojami. Pat vairs nav smieklīgi. Ir cilvēki, kas citādāk nemāk dzīvot, kā kādu vajājot un traucējot, un uz to dročījot.
Scenārijs tāds pats - sieviete tiek stalkota, apgrūtināta, bet pēc atraidījuma sākas publiska ķengāšanās, linki uz profilu, manā gadījumā video ar mani, un tādā garā, nomelnošana, muļķību sacerēšana, pasaku stāstīšana.
Tā ir slimība, līdzsvaroti cilvēki tā nedara. Redzēju no citas sievietes pilnīgi to pašu scenāriju. Šim esot draudzene. Diez ko viņa par to domā, ja zina, ka viņa aizraušanās ir tracināt un mēģināt pazemot citas sievietes, pie tam masveidīgi pēc viena scenārija.
Pidars kaut kāds.

Jā, otrais ieraksts, pat vairāk kā par cērmēm. Dažbrīd smiekli un labs garastāvoklis tevi, Vikkas karalieni, vajā neatkāpjoties. Pat uzzināju, ka Centrāltirgū varbūt var nopirkt topinambūrus. Tiesa, šogad es viņus neaudzēšu.

Cilvēks ponta pēc iedomājas, ka es esmu pašpasludināta Vikkas karaliene, tāpēc viņam vajag, lai es obligāti piedraugoju viņa blogu, pretim viņš piedraugošot manu. Viņš mani uzaicina uz savu pasākumu, jo izrādās visi viņa draugi par mani smejas, laikam viņam likās, ka būšu laba cirka izrāde. Tad viņš grib, lai es viņam kaut ko pierādu, uzliekot viņam lāstu. Šis cilvēks man gadu garumā ir uzbāzies ar labu un ļaunu vairākas reizes. Uzbāzies, jo es viņam... Patīku? Nepatīku? Interesēju? Neinteresēju? Es viņam esmu par resnu, tā tika teikts.
Jēziņ, man nāk smiekli vien par viņu domājot. Kā lai uzliek lāstu cilvēkam, kuru es neesmu dzīvē redzējusi, kurš man ir ik pa laikam uzbāzties, bet viss vienmēr ir beidzies ar smieklu lēkmi no manas puses un beigās ar garlaicību? Nu man būtu leģitīms iemesls izmēģināt spēkus lāsta likšanā, jo cilvēks pēc tā ļoti alkst, bet man nāk rēka, par viņu iedomājoties vien.
Viņa runāšanās vienmēr ir bijusi ļoti bezmērķīga, izņemot "es iztaisīšos tā, it kā patiesībā viņa būtu tā, kam es interesēju, lai pēc tam varētu viņu nonicināt un pateikt lepnu "ej dirst"". Es mierīgi dzīvoju nost, rakstu savus blogus, kurus droši var nelasīt, es necenšos tiem uzkačāt lasītāju skaitu, jo man nav svarīgi, cik daudz jocīgu, svešu cilvēku viņus lasa.
Kad es iedomājos par to, ka šādu personāžu man būtu jānolādē, man nāk smiekli un nekas vairāk. Manī nav ne kripatas dusmu vai kur nu vēl naida. Viņš ir tik nožēlojams savā nemitīgajā interesē par mani un mēģinājumos izlikties, it kā es būtu tā, kas viņam bizo pakaļ. Visa viņa runāšanās man liekas pilnīgi bezloģiska. It kā es esmu smieklīgi nožēlojama, bet reizē viņam vajag, lai es lasu viņa blogu. Visi par mani it kā smejas, bet viņam vajag, lai viņš ir man draugos FB, aicina jau kuro reizi. Viņam garlaiko viss, ko es runāju, bet viņš lasa manus blogus un grib ar mani čatoties. Es esmu nožēlojama, bet viņš mani aicina ciemos.
Dievmātīte mana svētākā, kā lai uz tādu dusmojas un nolādē? Nu kā? Kur ņemt to tumšo enerģiju, ja man nāk ķiķināšana, kad vien es paskatos uz viņa bildi? Eh...

Kad lieku feju kārtis, mani māc nelāgas domas par vienu feju. Tām nav pilnīgi nekāda sakara ar viņas dvēseles skaistumu vai personības dziļumu. Kad es siekalojos ap aktieriem utt, es tik daudz nesatraucos, bet man ir lielas aizdomas, ka šī feja visu dzird. Un tas mani mulsina, bet, ieraugot šo kārti, es nespēju par to nedomāt. Es reti kad esmu jutusies uz kādu tik fiziska kā uz šo attēlu. Reti kad, protams, ir attēlots kas tik perfekti atbilstošs manai izpratnei par sievietes ķermenisko skaistumu. Tas ir tāds skaistums, ka pilnīgi visa dvēsele un romantika aizmirstas.
Meh.

Es tik šausmīgi mīlu to ceriņu sfingu, ka varētu pārsprāgt no mīlestības. Es ļoti ceru, ka viņš apžuva un viss bija ar viņu kārtībā. Es laikam ļoti sen neesmu jutusies tik mīlestības pilna. Dzīvniekus ir tik viegli mīlēt, sevišķi tik skaistus. Tas ir viens no maniem maģiskajiem top piedzīvojumiem dzīvē. Es pat nezinu, kāpēc jūtos pilnīgi pārlaimīga par šo tauriņu.

Tāds dārgumiņš man bija ielidojis mājās. Latvijā viens no lielākajiem naktstauriņiem, kā puse manas plaukstas, smuks, ar rozā nokrāsiņām. Man nebija ne jausmas, ka mums ir tik milzīgi naktstauriņi. Tas bija kaut kas ļoti īpašs. Man patīk sfingi ar viņu lielajiem, treknajiem vēderiņiem. Naktstauriņi vispār ir brīnišķīgi. Tie samtainie kažociņi! Noķēru burciņā un palaidu sēdēt uz bukša, kur viņš cienīgi nolikās un sāka kopties līdzīgi kā muša. Domājams bija iekritis vannā, kura nav nolīmeņota, tāpēc tajā krājas ūdens dažu milimetru dziļumā, un tad izrāpies uz dušas trubas. No sākuma es pat nesapratu - kas tas pie Dieves ir, kaut kas liels un tumšs kūņojas. Kad piegāju tuvāk, tad sastinga.
Man radās sajūta, ka viņš kaut ko vēsta. Nevarēju gan saprast - ko. Taču noteikti kaut ko labu. Tādi daiļumi ir svētība.

Un es labprāt. Kāpēc ne? Es par viņiem priecājos, bet man pagājušie Jāņi nozīmē ko pilnīgi citu. Nevis sākumu, bet tikai sāpes. Taču es viņus mīlu. Protams, ka es to darīšu, kaut vai man tas nozīmētu kaut ko pilnīgi citu. Sākumu kaut kam, kas ir vienas vienīgas sāpes un zaudējums. Laikam esmu to pelnījusi.

Izlasīju gadījumu vikāņu grupā: sievietes bijušais vīrs nogalināja viņas četrus kaķus un vairākas žurkas, un vēl kaut kādus dzīvniekus, atstājot tos mājās, kur viņa pēc tam ieradās, lai ieraudzītu visus brutāli un asiņaini nogalinātus. Par to visu un vēl nāves draudiem viņš tiek cietumā. Tagad viņš nāk ārā no cietuma pēc pāris nedēļām un sieviete jautā - vai tas ir ok, ja viņa viņu nolādētu, lai viņš viņu vairāk neapdraud?
Es šo pārstāstīju un atbildēju, ka es domāju - jā, lai nolād.
Un tad tik sākās no vīriešcilvēku puses - jā, bet viņa noteikti izdarīja kaut ko tādu, kas attaisno vīrieša izdarīto.
Un tagad pasakiet man, kas attaisno nevainīgu dzīvnieku nāvi, traumu sievietei, kas viņu ir novedusi pie milzīgām psiholoģiskām problēmām? Ko tādu viņa varēja izdarīt, lai būtu attaisnojams nogalināt viņas dzīvniekus? Nerunājot par to, ka atnākt mājās un ieraudzīt šādu skatu var pilnīgi izpostīt sievietes dzīvi, jo ir cilvēki, kas uztver savus dzīvniekus kā līdzvērtīgus, mīl tāpat kā cilvēkus, ir nogalinātas būtnes atriebības pēc, nevis aizsardzībai vai ēdienam.
Es nepateicu, ko tad izdarīja sieviete, jo man nelikās svarīgi. Manā uzskatā nav pilnīgi nekā, kas attaisnotu nevainīgu dzīvnieku nogalināšanu atriebības pēc. Nav nekādas starpības, ko viņa izdarīja, tāda rīcība nav attaisnojama. Jā, protams, varbūt viņa melo, ka viņa tikai pameta šo vīrieti (diez kāpēc). Es to tur nepateicu, tikai pēc tam ierakstīju. Protams, sakurinātu vīriešu smadzenēs noteikti tur bija vēl nez kas, jo vajadzēja būt. Protams, tiek aizmirsts, ka ir vīrieši, kas uzskata, ka sievietei nav tiesību viņus pamest. Tiek meklēti simts un viens attaisnojums, kāpēc tur noteikti bija vēl kaut kas. Viņa noteikti kaut ko noklusē.
Ja viņš būtu nogalinājis šo sievieti, sakropļojis, pārbiedējis vai vēl nez ko, es varētu iedomāties, ka tam ir kāds attaisnojums, lai gan kopumā uzskatu, ka civilizētā sabiedrībā fiziskai vardarbībai nav vietas. Tomēr jā - var būt savu iemesli, bet nogalināt kaķus, žurkas un citus dzīvniekus, lai atriebtos? Tam var būt kaut kāds morāls attaisnojums?
Man tiešām morālais vēmiens no tā uznāca. Vēl tika pieminēts, ka sievietes ir rafinētas, tāpēc izdara tā, ka cietumā netiek, bet nabaga vīrietis ir vienkāršs radījums, kas izdara pa tiešo - nogalina dzīvniekus - un ļaunā sabiedrība viņu ieliek cietumā. Pa tiešo, ja? Kaķim un žurkai pašam nav nekādas vērtības, tas ir tāpat kā sadauzīt sievietes mašīnu? Var jau kaut vai no likuma puses - kautuvēs ir noteikumi, kā dzīvnieks ir jākauj, bet ārpus oficiālās kautuves vienīgais veids, kā ir legāli nogalināt dzīvnieku, ir iemidzināt. Brutāli, nemākulīgi un asiņaini, droši vien ne ātri nogalināt dzīvniekus, kas redz, kas notiek ar viņu brāļiem, bēg, cīnās līdz nāvei - to var kaut kā attaisnot, ja? Tāpēc, ka sieviete noteikti izdarīja kaut ko ļaunu, jo citādāk būt nevar, jo sievietes jau vispār ir tādas rafinētas? Tas, ka viņa saka, ka tikai pameta - tie noteikti ir meli, un patiesībā pamest arī nav nekādas tiesības, jo viņa ir sieviete?
Un kāpēc galu galā vispār tas viss lai būtu par dzimumu? Es to tā nepasniedzu. Ja dzimumi būtu otrādāk, es tieši tāpat ieteiktu nolādēt sievieti. Jebkurš cilvēks, kas nežēlīgā veidā aiz atriebības nogalina dzīvniekus, ir pelnījis lāstu, vismaz tādu, lai vairs nespētu to atkārtot. Un man patiesībā ir vienalga, ka sieviete varbūt tiešām ir nīdējusi, čīkstējusi, manipulējusi un izmantojusi, kā viņa tika apvainota ( neko par to nezinot, bet tā jau visas sievietes dara). Tad viņu vajadzēja pamest nevis nogalināt viņas mājdzīvniekus.
Sviests, ka par kaut ko tādu vispār ir jārunā. Sviests, ka šādu psihu, nenormālu, pilnīgi morāli degradētu, neiedomājami nežēlīgu cilvēku, vienalga, kāds viņam dzimums, vēl kāds var aizstāvēt.
Tiešām līdz pēdējam nesaprotams, nepieņemams un cilvēku degradāciju pierādošs gadījums.

Kalibrahojas ir vienas velnišķīgas puķes. Uz trim stādiņiem zied 21 zieds. Viena no tām ir ar 10 ziediem un izskatās pēc melnas gubiņas.
Uz Zīlānu pusi ir smuki. It kā parasta ainava, bet man patīk. Atradu pagriezienu uz Laukezera dabas parku. Tur būs jāaiziet.
Zirņi uzdīga. Jā, zinu, stipri par vēlu, bet viņi vismaz uzdīga. Es viņus pirms sēšanas mērcēju, par to mani apsmēja, bet viņi uzdīga. Nav ko ņirgāties.
Viss kas cits arī dīgst un spraucas! Wiii!!!

Man pie mājas ir visu četru galveno krāsu - violetie īstie ceriņkrāsas, rozā, balti un lielie tumši bordo. Un neviens nav izvirtis (pildīts). Savācu veselu sauju laimīšu, ko uzdāvināt vīriņam.

Pinterestā liste, kas saucas "ocelot&margay" un tur uz šādiem vārdiem ne tikai dūmakainie leopardi, melnkāju kaķi un žofruā kaķi, bet pat geneta... Un skaisti parakstīts apakšā "ocelot". Vismaz no cilvēka, kam patīk šie zvēriņi, būtu gaidījusi, ka viņš atšķirs. Nožēlojami.

Dzīvojot tik pilnīgā izolācijā un divatnē, esmu kļuvusi daudz tuvāka dabai. Man tiešām vairs nav garlaicīgi un neprasās neko citu. Jā, ir jauki, ja atbrauc cilvēki, svētkos man viņi pat pietrūkst, bet citā laikā nē. Man ir manas dobes, mani koki, mani plāni, ko ar to visu iesākt, mana grāmata un visa elpojošā dzīvība.
Esmu kļuvusi daudz tuvāka feju pasaulei, lai gan viņas vēl arvien netuvojas tik tuvu, kā es gribētu. Es ļoti ceru, ka tas mainīsies.

Maijā tiešām man nav laika. Parasti man laiks ir, bet maijā es nespēju visu padarīt. Vēl ļaunāk - man visu gribas. Man gribas to un šito, un vēl kaut ko, bet man nav laika. Tas ir tracinoši.

Šodien radās nedaudz skumjas pārdomas. Tie, kas jautā jautājumus un dalās pārdomās par to, ko citi uzskata par pašiem pamatiem, saskaras ar ļoti lielu naidu. Es bieži jautāju jautājumus, kādus mēdz uzdot bērni. Par pašiem, pašiem garīgās pasaules pamatiem, jo bieži domāju par to, kas tad īsti ir tie pamati.
Uzdevu jautājumu - kā salvija spēj saprast, kas ir labs un kas ļauns, lai iztīrītu ļauno? Un, ja tā nav salvija, kas to dara, tad vai tas ir cilvēka nolūks? Bet, ja nu to dara cilvēks, kas īsti līdz galam nezina, ko viņš uzskata par labu un ko par ļaunu? Ja nu viņš īsti nezina, kas ir viņam kaitīgs un kas nē? Kas definē šo "negatīvo enerģiju", ko attīra salvijas kvēpināšana? Salvija, pats cilvēks, Dievs, daba, kādi specifiski gari?
Varbūt jautājums bērnišķīgs. Varbūt man to vajadzētu zināt, bet es nezinu, un man nav kauns pateikt, ka es nezinu. Man ir ticama versija, bet es neesmu pilnīgi pārliecināta par tās pareizību. Varbūt citiem ir versijas, kas viņiem ir kā akmenī kaltas, bet kas gan ir slikts tajā, ka es pajautāju?
Tomēr saskaros ar attieksmi, ka man jau nu gan vajadzētu zināt. Ko vajadzētu zināt - jo jocīgāk... katram ir cita versija, ko man vajadzētu zināt, bet visi vienojas kopējā nosodījumā par tādu bērnišķīgu jautājumu.
Varbūt tāpēc, ka neviens nemaz droši nezina, tikai mums ir pieņemts izlikties, ka viss vienmēr ir skaidrs un zināms.

Jo tuvāk nāk Balteins, jo šausmīgāk es jūtos saistībā ar viņu. Atceros visus iepriekšējos Balteinus. Šie svētki vienmēr ir sanākuši labi. Nevienu pašu reizi nav pievīluši. Es atceros gan tizlus Jāņus, gan Maboni parasti ir pašvaki, gan garlaicīgu Imbolku, gan visu ko, bet Balteins vienmēr ir bijis fantastisks. Balteins ir manas enerģijas svētki.
Un es tos pavadīšu vienatnē. Es varu viena darīt visu ko, bet viena pati lentīte ap Maija koku būtu tik šausmīgi nožēlojami. Nebūs neviena, kas mani apšļakstītu ar ūdeni, kad izeju starp diviem ugunskuriem.
Pie Velna, tas ir pretīgi. Tas ir šausmīgi pretīgi, un es nemāku ar to samierināties, ka Latvijā nav manu ticības brāļu un māsu, kas to gribētu uztvert nopietni un ieguldīt savu laiku un darbu, lai kaut kas notiktu.