Lāsts
Cilvēks ponta pēc iedomājas, ka es esmu pašpasludināta Vikkas karaliene, tāpēc viņam vajag, lai es obligāti piedraugoju viņa blogu, pretim viņš piedraugošot manu. Viņš mani uzaicina uz savu pasākumu, jo izrādās visi viņa draugi par mani smejas, laikam viņam likās, ka būšu laba cirka izrāde. Tad viņš grib, lai es viņam kaut ko pierādu, uzliekot viņam lāstu. Šis cilvēks man gadu garumā ir uzbāzies ar labu un ļaunu vairākas reizes. Uzbāzies, jo es viņam... Patīku? Nepatīku? Interesēju? Neinteresēju? Es viņam esmu par resnu, tā tika teikts.
Jēziņ, man nāk smiekli vien par viņu domājot. Kā lai uzliek lāstu cilvēkam, kuru es neesmu dzīvē redzējusi, kurš man ir ik pa laikam uzbāzties, bet viss vienmēr ir beidzies ar smieklu lēkmi no manas puses un beigās ar garlaicību? Nu man būtu leģitīms iemesls izmēģināt spēkus lāsta likšanā, jo cilvēks pēc tā ļoti alkst, bet man nāk rēka, par viņu iedomājoties vien.
Viņa runāšanās vienmēr ir bijusi ļoti bezmērķīga, izņemot "es iztaisīšos tā, it kā patiesībā viņa būtu tā, kam es interesēju, lai pēc tam varētu viņu nonicināt un pateikt lepnu "ej dirst"". Es mierīgi dzīvoju nost, rakstu savus blogus, kurus droši var nelasīt, es necenšos tiem uzkačāt lasītāju skaitu, jo man nav svarīgi, cik daudz jocīgu, svešu cilvēku viņus lasa.
Kad es iedomājos par to, ka šādu personāžu man būtu jānolādē, man nāk smiekli un nekas vairāk. Manī nav ne kripatas dusmu vai kur nu vēl naida. Viņš ir tik nožēlojams savā nemitīgajā interesē par mani un mēģinājumos izlikties, it kā es būtu tā, kas viņam bizo pakaļ. Visa viņa runāšanās man liekas pilnīgi bezloģiska. It kā es esmu smieklīgi nožēlojama, bet reizē viņam vajag, lai es lasu viņa blogu. Visi par mani it kā smejas, bet viņam vajag, lai viņš ir man draugos FB, aicina jau kuro reizi. Viņam garlaiko viss, ko es runāju, bet viņš lasa manus blogus un grib ar mani čatoties. Es esmu nožēlojama, bet viņš mani aicina ciemos.
Dievmātīte mana svētākā, kā lai uz tādu dusmojas un nolādē? Nu kā? Kur ņemt to tumšo enerģiju, ja man nāk ķiķināšana, kad vien es paskatos uz viņa bildi? Eh...
Jēziņ, man nāk smiekli vien par viņu domājot. Kā lai uzliek lāstu cilvēkam, kuru es neesmu dzīvē redzējusi, kurš man ir ik pa laikam uzbāzties, bet viss vienmēr ir beidzies ar smieklu lēkmi no manas puses un beigās ar garlaicību? Nu man būtu leģitīms iemesls izmēģināt spēkus lāsta likšanā, jo cilvēks pēc tā ļoti alkst, bet man nāk rēka, par viņu iedomājoties vien.
Viņa runāšanās vienmēr ir bijusi ļoti bezmērķīga, izņemot "es iztaisīšos tā, it kā patiesībā viņa būtu tā, kam es interesēju, lai pēc tam varētu viņu nonicināt un pateikt lepnu "ej dirst"". Es mierīgi dzīvoju nost, rakstu savus blogus, kurus droši var nelasīt, es necenšos tiem uzkačāt lasītāju skaitu, jo man nav svarīgi, cik daudz jocīgu, svešu cilvēku viņus lasa.
Kad es iedomājos par to, ka šādu personāžu man būtu jānolādē, man nāk smiekli un nekas vairāk. Manī nav ne kripatas dusmu vai kur nu vēl naida. Viņš ir tik nožēlojams savā nemitīgajā interesē par mani un mēģinājumos izlikties, it kā es būtu tā, kas viņam bizo pakaļ. Visa viņa runāšanās man liekas pilnīgi bezloģiska. It kā es esmu smieklīgi nožēlojama, bet reizē viņam vajag, lai es lasu viņa blogu. Visi par mani it kā smejas, bet viņam vajag, lai viņš ir man draugos FB, aicina jau kuro reizi. Viņam garlaiko viss, ko es runāju, bet viņš lasa manus blogus un grib ar mani čatoties. Es esmu nožēlojama, bet viņš mani aicina ciemos.
Dievmātīte mana svētākā, kā lai uz tādu dusmojas un nolādē? Nu kā? Kur ņemt to tumšo enerģiju, ja man nāk ķiķināšana, kad vien es paskatos uz viņa bildi? Eh...