teiksma_ragana

Katrs vārds var būt burvestība. Tu to neizdarīsi, nu gan es tev parādīšu, cik tu esi skaista, kaut tu nosprāgtu, vai tu esi normāla? Tie visi ir buramvārdi. Jebkādi vārdi, kas izraisa emocijas un kādā veidā skar cilvēku, ir buramvārdi. Visums ir tik liels, bet mēs tik mazi, pierādīts, ka sievietes ir lielākas krāpējas par vīriešiem, statistika liecina, ka katrs otrais cilvēks uz nāves gultas nožēlo, ka ir pārāk daudz strādājis... Arī tie ir buramvārdi, kas mūs apbur un liek mums kaut kam ticēt vai par kaut ko aizdomāties.
7 veidi kā viegli nomest lieko svaru, 10 iemesli kāpēc pamest savu vīru, 3 pazīmes, ka esi idiots - pat tad, ja mēs pat neatveram šos rakstus, tie ir maģiski, jo mums kaut kur prātā iesēžas doma, ka ir tomēr kāds slepens veids, kā var nomest lieko svaru neko nedarot un pie tam ēdot bulciņas un burgerus. Tāds ir, bet mums to nesaka. Tāpat mēs iedomājamies, ka ir kaut kādi specifiski pārkāpumi, kas noteikti pieprasa pamešanu, ka ir kaut kādi attiecību likumi, ko nedrīkst pārkāpt. Mēs sākam uzskatīt, ka idiotija ir nevis garīgās atpalicības forma, ko var ārstēt un kuru vajag ārstēt, bet gan vienkārši zīmogs - ja tu esi tāds, tātad esi idiots, kas nozīmē to pašu, ko vienkārši muļķis.
Mēs saskatām dažādus noteikumus, ticamus faktus, veidojam savu pasaules redzējumu, bieži vien ņemot vērā to, par kā ietekmi pat neiedomājamies. Mēs uzliekam citiem savus zīmogus, kas var noburt uz mūžu, liekot noticēt, ka neesam vērtīgi, ka esam muļķi, ka esam netalantīgi.
Vārdi ir milzīgs spēks! Daudz tiek runāts par domu spēku, bet vārdu spēks ir daudzkārt lielāks, ja runājam par ietekmi uz citiem, un arī uz sevi.

Izsludinu atlīdzību 1 eur vai randiņš ar mani, ja kāds man atradīs to trako bites video no manas bērnības, ko es meklēju! Tur bija akla bite, kas neuzvedās, kā citas bites. Viņa dzīvoja atkritumu izgāztuvē un nesa drazu nevis medu. Man liekas, ka viņa bija violeta un atsacījās no brillēm. Es neko daudz vairāk neatceros, kā tikai to, ka laikam multene bija angļu valodā. Veca, skatījos agrā bērnībā, esmu dzimusi 1985.gagā (briesmīga vecene).
Liekas, ka viņa apmeklēja acu ārstu un kaut kad gāja, kur smirdēja un lika knaģi degunā. Viss, ko atceros.
Nu LŪDZU palīdziet man atrast!!!

Ir tēmas, kas noteiktās aprindās izraisa vienmēr vienādu, būtībā, jautājumu noliedzošu lavīnu. Kā apšaubīt Bībeles pantu.
Ir dienas, kad man ir jādomā apmēram šādi, bet tēmas mēdz būt ļoti dažādas, šis ir tikai viens piemērs, un es neuzskatu to par pareizo, tas neatspoguļo manu viedokli, tas vienkārši parāda, kādas domas dažbrīd man kuļas pa galvu un nerod atrisinājuma:
*
Dzīvnieks ir personība>
Pastāv dzīvnieki, kas ir cilvēces bērni, tie ir mājdzīvnieki>
Mēs esam atbildīgi par mājdzīvnieku labklājību>
Mājdzīvnieks ir jāņem tad, ja vari par to rūpēties>
Bet ir cilvēki, kas nerūpējas>
Tātad, kādam par tiem ir jārūpējas>
Kāds to dara, bet naudas tam nepietiek>
Dzīvnieki mokās, jo paši par sevi pastāvēt nevar, bet nav pietiekami cilvēku, kas par tiem rūpētos un ir tādi, kas tos paņem, bet pamet>
Tomēr ir arī citi dzīvnieki, ko glābj>
Visādi notriekti un savvaļā pamesti>
Arī ne cilvēka dēļ savainoti>
Ir, kas tos glābj>
Arī savvaļas dzīvnieks ir personība>
Vai savvaļas dzīvnieks ir vērtīgāks vai nevērtīgāks par mājdzīvnieku?>
Es personīgi neesmu pieradinājusi ne kaķi, ne suni, ne zelta zivtiņu>
Vai es esmu morāli atbildīga par cilvēces grēkiem - pieradinātiem, bet pamestiem dzīvniekiem?>
Man kaut kā liekas, ka nē, tāda ir mana iekšējā pārliecība un sajūta>
Tas, ka es esmu cilvēks, nenozīmē, ka esmu atbildīga par visiem cilvēces grēkiem vai slavināma par visiem tās sasniegumiem>
Tad tieši kas atšķir pieradināta un savvaļas dzīvnieka glābšanu?>
Kāpēc man ir jāglābj pussabraukts svešs kaķis, bet ne pussabraukta sveša stirna?>
Vai stirnas ciešanas ir mazākas?>
Nē, jo nē>
Vai pussabrauktai stirnai ir lielākas izredzes izdzīvot nekā pussabrauktam kaķim?>
Nē, jo nē>
Vai stirna ir mazāk personība par kaķi?>
Droši no pieredzes nezinu, bet man tomēr jūtas, ka nē>
Stirna ir dabas sastāvdaļa, ja viņa nomirs, tad viņu kāds ēdīs>
Ja es viņu glābšu, es iejaukšos dabā un atņemšu kādam pārtiku, iespējams, to vienīgo pārtikas gabalu, kas var palīdzēt izdzīvot veselam izsalkušu lapsēnu metienam>
Taču to es nezinu, varbūt, ka stirnas glābšana vai gaļas apēšana, vai pārvēršana zeltā neko daudz nemainīs>
Ja nu es izglābju stirnu, es viņu sadakterēju, palaižu laicīgi atpakaļ, pirms viņa pieradusi pie cilvēkiem, tad viņu neviens neapēd, ne jau mirušu, ne vēl pusmirušu ceļmalā>
Tas ir stipri "nedabīgi">
Pēc dabas likumiem stirnai bija jāmirst>
Bet, ja viņu notrieca mašīna?>
Vai mašīna ir dabas likums?>
Vai man būtu jādomā, vai stirna mirusi cilvēka dēļ, bet ne dabisku apstākļu dēļ, ja es neesmu tas cilvēks, kas viņu notrieca?>
Vai viss, kas ir dabisks, ir labs?>
Ja nu es viņu glābju, neskatoties ne uz ko, tad vai nesanāk, ka būtībā man būtu jāstaigā pa mežu un jāaizstāv visi savvaļas dzīvnieki no plēsīgu zvēru uzbrukumiem?>
Vai plēsīgs zvērs nav pelnījis ēst?>
Vai galu galā tomēr mums ir vai nav jāiejaucas un kāds zvērs jāglābj vai nav?>
Vai ir kāda daļa, vai tas miris "dabīgi" vai "nedabīgi"?>
Vai pašam zvēram tur ir atšķirība?>
Mana sirds saka, ka nav, viņam kā personībai ir dziļi vienalga, vai viņš mira dabīgi vai cilvēku izraisīti>
Vai cilvēku izraisīti vienmēr ir nedabīgi?>
Ja nu es ar kailām rokām noķeru kaut ko un apēdu, vai tas ir nedabīgi?>
Un ja nu es izmantoju zobu bakstāmo, rūpnieciski ražotu, vai tas ir dabīgi?>
Ja es izmantoju pašgatavotu šķēpu, vai tas ir dabīgi?>
Vai zvēram da hell ir svarīgi, vai es viņu nomiedzu kailām rokām vai ar rūpnieciski gatavotu zobu bakstāmo?>
Mana sirds saka, ka nē>
Ja nav starpības, tad kā lai es, pie Dieva, zinu, kad man kāds ir jāglābj un kad nē, ja dzīvniekam kā personībai tas ir vienalga, kas viņu nomiedza?>
Dabas likumu vārdā?>
Vai es esmu daba?>
To es nevaru pateikt>
Es gribētu teikt, ka jā, bet es līdz galam nespēju>
Vai dabiskums ir kaut kāda vērtība?>
Vai beigās, ja mēs glābjam tādu notriektu stirnu, vai mums tiešām nav jāsāk glābj jebkādi dzīvnieki, ko kāds dabā apdraud?>
Visa daba ir nežēlīga, zvēri dabā reti vai pat nekad nesasniedz savu bioloģisko mirstības vecumu>
Vai dzīvniekam ir labāk dabā vai savvaļā?>
Dabā viņam ir izvēles tiesības, bet nav neviena, kas viņam palīdz>
Vai mājdzīvnieks, kuram ir pilna veselības aprūpe un neizmērāma mīlestība, ir laimīgāks par zvēru savvaļā, kur nevienam nerūp, kas ar viņu notiek, kā vien viņam pašam?>
Vai visus zvērus tad nevajag padarīt par mājdzīvniekiem?>
Vai varbūt visiem zvēriem jādod izvēles iespējas?>
Kas ir jāizbeidz - savvaļas vai mājas dzīvnieki?>
Kuram ir tiesības to izlemt?>
Cilvēkam? Bet vai tad īsti cilvēks ir dabas daļa vai nav?>
Kas ir DABA???
*
Murgs.
Es priecājos, ka manā ziņā ir izlemt tik maz, jo es neko nezinu, neko nespēju izvērtēt, un labi, ka man nekas nav jāizvēlas. Tas ir tiiik labi. Tās mazās izvēles... da nahuj, kāda vispār šķirba..?
Tikai man. Tikai man iekšā. Ēdu es to pārmocīto lopu gaļu vai neēdu, atšķirība tajā ir tikai un vienīgi man, jo es esmu par sīku un nesvarīgu, lai kaut ko ietekmētu. Man nav konkrētu uzskatu, par kuriem cīnīties, un tas, vai es apēdu to cigārdesiņu vai neapēdu, ietekmē tieši neko.
Un tas ir tik labi.
Es esmu tik stulba, ka nespēju saprast pilnīgi neko. Lūdzu, nelieciet mani Dieves vietā. Es neko nezinu. Mana dzīve ir jautājums, viens vienīgs jautājums...

Tiek izīrēts dzīvoklis Juglā1. Divas istabas, viena caurstaigājama. 44m2. Vannasistaba apvienota ar tualeti. Maza, mēbelēta virtuvīte. Gāzes plīts, veļasmašīna, ledusskapis, iebūvētas mēbeles, četri ķebļi. Pārējās istabas daļēji mēbelētas - ir divguļamā gulta, maza kumode, dekoratīvs stikla galdiņš, televizors, guļamistabā liels sienasskapis, priekšnamā galdiņš.
Viss darbojas, laba santehnika, lamināta grīda, viss labā stāvoklī, nekādu problēmu nav. Piektais stāvs, durvīm koda atslēga.
Izīrē no Septembra. Var turēt dzīvniekus. Saprotoša saimniece, kas nejaucas un nemāca dzīvot.
185eur+komunālie.
Esmu iepriekšējā īrniece, vēlos palīdzēt saimniecei atrast labus īrniekus, kas rūpēsies par dzīvokli un netaisīs problēmas. Ja kāds draugs gribēs šo dzīvokli - vēl jo labāk, varēšu te paciemoties, jo dzīvoklis ir tiešām jauks :D

Es kādam pastāstīju par tām lietām, kā es jūtu pasauli, un tagad man ir bail. Jums liekas es visu stāstu, vai ne? Ar ko guļu, kā guļu, cik orgasmus dabūju un kā pēc tam brokastis ēdu? Jā, protams... Kas citiem slēpjams un aizklāts, man ir atklāts. Bet tas nav tas.
TAS ir tas īpašais veids, kādā es jūtu pasauli. Nē, tas nav par tām krāsainajām ainām, ko es redzu ap cilvēkiem. Tie ir nieki, izklaide tusiņos. Nu jā, dažreiz tas ir arī derīgi, zinu, bet es zinu vēl vienu cilvēku, kas redz identiski, un esmu lasījusi par tādām lietām.
Nē, es pasauli jūtu, izgaršoju kaut kādā ziņā pilnīgi citādāk, kā esmu dzirdējusi, redzējusi, lasījusi, un tas ir tik ļoti personīgi, bet tik ļoti spilgti, it kā man patiešām piemistu vēl viena maņa, kas nav citiem. Iespējams, ka šī maņa darbojas tikai attiecībā uz maniem iekšējajiem pārdzīvojumiem, taču tā ir pilnīgi reāla. Tā manu pasauli padara daudz krāsaināku, bet arī grūti izturamu savā intensitātē. Par spīti šai intensitātei es esmu pilnīgi atkarīga no šiem iespaidiem, es tos meklēju un meklēju, pārsātinos un pārdozēju.
Un tas ir tik smieklīgi, ka patiesībā es neticu, ka kaut viens pieskaitāms cilvēks visā pasaulē tiešām spētu reāli noticēt, cik ļoti spilgti es to visu izjūtu, cik ļoti reāls tas man ir, objektīva realitāte. Tas ir grūtāk kā paskaidrot aklajam kāda ir krāsa vai kurlajam kā šalc vējš.
Tas skan iedomīgi, it kā man būtu pārdabiskas spējas, bet es nedomāju, ka tās ir pārdabiskas. Es nedomāju, ka daudzi tādu maņu gribētu. Patiesībā es ticu, ka tāda piemīt gandrīz ikvienam, bet mēs esam mācīti to neņemt vērā. Tāpat kā ir cilvēki ar nedabiski, ekstraordināri asu redzi vai dzirdi, tāpat kā ir cilvēki ar "slimību", kad maņas pārklājas, piemēram, oža iegūst krāsu vai garša - taustes izjūtas, tāpat man šī iekšējā izjūta ir hipertrofēta pilnīgi nedabiskos, neticamos apmēros.
Es esmu sapratusi, ka šī lieta mani tura pa gabalu no visiem cilvēkiem, jo es tajā nevaru ne ar vienu dalīties. Vēl ļaunāk - paši cilvēki man izraisa šīs sajūtas, es kļūstu no viņiem atkarīga kā no narkotikām vai - labākajā gadījumā - labas mūzikas, kino vai puķēm, bet es nevaru paskaidrot, kāpēc. Es mēģināju vienam cilvēkam pastāstīt, bet es nedomāju, ka tas ir iespējams.
Ir pilnīgi iespējams, ka man ir kāda garīgā slimība, kaut kāda problēma, kāpēc tas man tā notiek, bet tas nekādi nemazina tā realitāti.
Vislabāk tas atbilst vārdam "garšo", jo par citām maņām tāda vārda nav. Cik smieklīgi patiesībā. Kāpēc nav vārdu ekvivalentu vārdam "garšo" attiecībā uz citām maņām? Man ... šī mūzika. Man ... rozes smarža. Nu nav. Par visu saka "patīk". Nav speciāla "garšo".
Bet kā lai es cilvēkam izskaidroju, ka man šausmīgi "negaršo" šis veikals, tāpēc man nāk vēmiens un es nespēju te uzturēties? Kā lai es pasaku, ka man "negaršo" šī mūzika tik ļoti, ka man varētu no tā lobīties āda un pārplīst bungādiņas, tikai tā nav ne āda, ne bungādiņas. Tur sāp un nelabumā mokās kaut kas pilnīgi cits, kam nav nekāda vārda.
Es arī nevaru apslāpēt savu patiku pret kaut ko. Un dažreiz tā ir par traku, ir jāatpūšas, jāpaiet malā, lai galīgi nepārdozētu un neķertu sirdstrieku. Tas ir tāpat kā ēst ļoti ātri daudz saldējuma. Dažreiz sāk tomēr par traku salt un būt par saldu, un ir mazliet jāpagaida. Tāpat var apēst par daudz čipsu un tad ir pārāk sāļš un šķērms, lai gan čipsi ir ļoti garšīgi.
Es esmu jūtīga pret šādām garšām pilnīgi neiespējamā veidā. Pilnīgi viss kaut kā garšo. Visas reālās maņas garšo un visas domas un atmiņas, iespaidi un pat tādas lietas kā sirdsdarbība pašas krūtīs kaut kā garšo.
Ai, tas nav iespējams...
Es tiešām esmu neglābjami jocīga. Pēdējā laikā man uznāk vēlme dalīties šajos iespaidos, bet tas ir tik pārāk neiespējami.
Es esmu haizivs ar sānu līniju un elektrorecepciju, kādas nav citiem cilvēkiem. Pilnīgi iespējams un pat ticamākais variants, ka mana sānu līnija un elektrorecepcija ir kādas slimības sekas, bet tas nemaina to, ka visa pasaule tik intensīvi garšo, ka man ir jāmeklē, kā tikt prom no tā, kas slikti garšo un kā narkoties ap to, kas garšo labi. Es tik dziļi jūtu jebko šajā pasaulē, ka nespēju pati tikt ar to galā.
Taču esmu piedzīvojusi kā garšo ķirši pērkona laikā... kā garšo konkrēta dziesma, domājot par konkrētu cilvēku... kā garšo pavasaris un lakstīgalas balss...
Nē, es nekad neatteiktos no tā. Tas ir iemesls, kāpēc man nekad nav garlaicīgi un nekad nav pilnīgas vientulības sajūtas, izņemot... jā, manos ļaunākajos murgos.
Man ilgi ir bijuši murgi, kopš pašas bērnības, ka viss pazūd nakts laikā. Ka tad, ja es atvēršu acis, nebūs nekā, izņemot istabu, kurā es guļu. Aiz loga būs briesmīgs nekas, nebūs ne citu istabu, ne ārpasaules, beigās nebūs arī pašas istabas, nebūs nekā. Es domāju, ka tās ir bailes pazaudēt šo nemitīgo saistību ar visu sev apkārt. Nejust vairs kādā krāsā un ... ... ... dažādās neaprakstāmās izjūtās ir vējš un saulriets man aiz loga.
Nē, nekad, lai es kaut vai pārdozēju un nomirstu, bet no tā es nekad negribētu ārstēties. Pat tad, ja man nākas izlikties visādos veidos, lai slāpētu savas izjūtas, lai izdomātu attaisnojumus un ... paliktu viena savā neiespējami krāšņajā pasaulē.

Mūsu pasauli, atklāti jāsaka, apdzīvo daudz ļoti dusmīgu, neiecietīgu, iedomīgu un "es visu zinu labāk, sevišķi es zinu, kā tev ir jādomā un jādzīvo" cilvēku. Taču tas patiešām norāda uz to, ka viņi ir pazaudējušies, nelaimīgi un nespēj attīstīties. Vieds cilvēks vienmēr zina, ka, iespējams, pastāv veids, kā dzīvot būtu labāk, taču nekas nav tikai melns vai balts, dzīvē viss ir sarežģītāk nekā pašpalīdzības grāmatā, visam ir divas monētas puses, un dažreiz mums vienkārši nesanāk, un dažreiz pastāv izņēmumi, kad ir jārīkojas pilnīgi pretēji.
Kad uz mums kliedz, mēģina uzspiest mums nepieņemamu viedokli, šantažē un manipulē, tad ir jāatceras, ka laimīgs un vieds cilvēks nekad tā nedara. Patiesībā šādu cilvēku tas no iekšas grauž un moka.
Uz slimīgi paštaisnu cilvēku drīzāk ir jāskatās ar līdzjūtību. Vismaz man tāda attieksme palīdz - ieraudzīt, ka viņš to dara tāpēc, ka slimīgi turas pie kaut kādiem priekšrakstiem, grāmatas, tradīcijām, lai nepazaudētos pavisam. Viņš stāv uz plāna ledus, ja viņam vajag dažādus kruķus, uz kā balstīties.
Un vēl vairāk - patiesībā mēs taču visi zinām, ka nav vienas pareizās sistēmas, kas visus darītu laimīgus. Nav vienas patiesības, kas visus apskaidrotu. Nav viena visveselīgākā dzīvesveida. Nav vienas vienīgās pareizās domāšanas. Es domāju, ka visi to iekšēji patiesībā zina. Vienkārši gribas tos kruķus un mīksto spilventiņu apakšā, lai lielāka drošība, ka pakrītot tik ļoti nesāpēs. Un gribas citam arī likt pieņemt šos kruķus un spilventiņu, jo tas liekas, ka to derīgumam var vieglāk noticēt.
Dzīve ir mainīga, kustīga un plūstoša lieta, tik individuāla, ka pilnīgi var saprast bailes no šīs atbildības - būt sev pašam un atrast savu ceļu. Tik ļoti gribas, lai kāds pasaka visu priekšā, lai apkārt būtu tie, kas domā pilnīgi tāpat kā tu, lai var ticēt, ka tas ir vienīgais pareizais ceļš...
Bet es esmu cieši pārliecināta, ka vismaz rietumu sabiedrībā mēs visi jūtam, ka visi un jebkādi stingri iestaigātie "vienīgie pareizie ceļi", vai tās būtu reliģijas, filosofijas, politiskie uzskati, sociālās sistēmas vai vienalga kas cits, vienkārši nedarbojas visiem. Neviena no tām. Ne viena pati visā plašajā pasaulē.

Vai ir briesmīgs grēks nolādēt ebay pārdevēju, kas koši ZAĻAS matu krāsas vietā atsūta netīri, tumši ZILU??????
Emocijas jau man kūsā vienkārši nenormāli, gan jau esmu šo to nevilšus aizsūtījusi, bet es jūtos tā, ka varētu uzspridzināt to nelieti, kas pie tā ir vainīgs! Un vēl pirmā reize, kad pasūtīju PERMANENTO matu krāsu.
Jebal, es ceru, ka viņam/viņai tas atmaksāsies, es tiešām ceru un saucu pēc debesu taisnīgās atriebes.
Man ir pelēcīgi zili mati, pelēcīgi, neglīti, tumši zili!
Bļaāaaaa..............viens, tiešām skaļš un šausmīgs!

Man tiešām nelabi metas no tās ažiotāžas par "haizivs uzbrukumu" kas nofilmēts. Visās malās, visur par to plēšas. Bet es tiešām nesaprotu, kā pabakstīšana ar purnu, ja cilvēks nedabū nekādus ievainojumus, ir skaitāma kā uzbrukums. Cilvēks un liela haizivs ūdenī - tur nav variantu, ja haizivs gribētu, viņa tak gabalos to cilvēku saplosītu, bet ir pilnīgi skaidrs, ka viņa tikai viņu aptaustīja. Haizivīm nav roku, bet viņas ir ļoti ziņkārīgas. Vienīgais, kā viņas var aptaustīt kaut kādu jocīgu radījumu ūdenī, ir ar purnu. Tagad tas cilvēks ir slavenība, kas atsitis haizivs uzbrukumu, un visās malās cilvēki pieprasa, lai haizivis tiek izskaustas no okeāna.
Idiotu bars!!! Nav haizivju - nav mums pazīstama okeāna. Liela daļa haizivju ir ceļotājas. Var nogalināt vienu haizivi tuvu pludmalei, bet viņa varbūt jau rīt būtu atklātā okeānā, var nenogalināt vienu atklātā okeānā, un viņa apēdīs cilvēku pludmalē. Cilvēku idiotismam vienkārši nav robežu.
Tāpat ir zināms, ka haizivis nogalina daudz mazāk, daaaudz mazāk cilvēku kā suņi, brieži, govis, zirgi - tad varbūt jānogalina visi suņi un zirgi???
Iet jāt ar zirgu pat profesionālim ir bīstamāk, kā iet haizivju pilnā okeānā. Iet mežā, kur ir brieži, aļņi un mežacūkas, ir daudz bīstamāk. Peldēties negaisa laikā ir bīstamāk, jo tevi drīzāk nospers zibens nekā apēdīs haizivs!
Tā haizivju vajāšanas histērija un to medītāju uzskatīšana par varoņiem - tas ir kaut kas pretīgs, cēlies no visdziļākajiem cilvēku bezgalīgā idiotisma dziļumiem.
Kad cilvēks iet mežā, tomēr sev dabiskākā vidē, viņš uzmanās, jo zina, ka tur ir zvēri. Bet ūdenī gan mēs gribam iet, sev netipiskā vidē - pilnīgi droši. Iet ūdenī, kur ir haizivis, ir tavs pats, kas iet lāču pilnā mežā, tikai mazāk bīstami, jo haizivis nogalina 12 cilvēkus gadā, bet dažādi sauszemes zvēri - nesalīdzināmi vairāk, tūkstošos mērāmos skaitļos!
Baigais jau nu varonis, iesita pa purnu ziņkārīgai, pilnīgi neagresīvai haizivij.

Facebook esmu atradusi vairākas jaukas haizivju grupas. Jūtos tik laimīga starp savējiem, redzot, cik viņu ir daudz, cik mīlestība pret haizivīm ir patiesa, cik dziļa ir izpratne par šiem skaistajiem dzīvniekiem. Nebiju iedomājusies, ka ir tik daudz cilvēku, kam specifiski patīk haizivis un rūp to liktenis. Gan ihtiologi, gan cilvēki parastie kā es.
Mans spēka dzīvnieks man kļūst arvien tuvāks un tuvāks, jūtu ar viņu arvien dziļāku saikni. Atrodu līdzības ar sevi arvien vairāk. Tas ir tik dziļi un piepildīti, kā reti kura garīgā prakse. Kaut kas pilnīgi īsts un man dziļi sirdī neapšaubāms visā tajā pārgaismotajā popezotērikas putrā, kas gāžas virsū.
Pēdējā laikā gribas atmest tik daudz ko, atstājot vietu tikai patiesajam. Beigt kaut ko meklēt, bet pievērsties tam, kas nepieviļ. Neiesākt neko jaunu, bet rakties dziļumā tur, kur jau ir iesākts. Un es tiešām zinu vairākas lietas, kas ir īstas, ja vien kaut cik īsta esmu es.
Haizivis, bungas, fejas un vēl šis tas. Ierakt plaukstas zemē. Sajust Viņa mīlestību pret mani. Visu to, kas veido mani, ko atņemot es vairs neesmu es. Gribas tikt vaļā no jebkā, kas vēl tiek tikai pielaikots, apskatīts, izvērtēts. Tas ir vajadzīgs, bet ne tagad. Tagad vajag tikai vismīlētāko un visdziļāko.
Haizivs atstāj krāsainos koraļļu rifus. Es no melnspuru rifu haizivs pāreju frilling shark esamībā un nirstu dziļi, dziļi pati sevī.

Šovakar vējš pūta man cauri un kutināja kaulus, vijās gar ādu un dejoja matos. Ļoti uz saziņu vērsts vējš. Uz kopēju spēli. Pacēlu acis augšup, un tur bija putnu bari, kaijas, vārnas, kas parasti nesatiek, bet visas debesis bija pilnas putnu, kas mierīgi lidoja nekurp, tāpat vien, jo vējš ir tik draudzīgs šovakar.
Putni to juta, es to jutu, vējš spēlējas un sāk spēlēt.

Žokli ilgi nevarēju dabūt vietā... nopietni? Tas taču ir kaut kas nenormāls... Man pilnīgi galva sagriezās (nedaudz no pohām, protams, bet tomēr).
Dievmātīte svētā, man ar to caurumu nav nekāda sakara, protams, bet tas, ka viņš IR liek man justies episkāk.
Bet vispār vārdi "melnais caurums", lai gan pierasti, tomēr, ja paskatās no malas, skan ļoti jocīgi. Caurums laiktelpā, ak...
Kā es gribētu būt tik gudra, lai šito visu zinātu un saprastu, laiktelpu un singularitāti, taču tas būtu bīstami manai dzīvībai, jo es varētu pārvērsties hipernovā un vienkārši uzsprāgt aiz pārpilnām emocijām.
*
Uz pretējās mājas jumta atkal ligzdo sudrabkaijas. Mazulīši šoreiz ir divi. Viņi tik piemīlīgi pīkstinās :)
Rīt es dodos atkal uz kluso un tukšo Jēkabpili. Miers, rušināšanās, grimšana labās atmiņās par vakardienu, lidošana sapņos par rītdienu.

Es reiz biju uzrakstījusi dzejoli par Plutonu un Hāronu... toreiz es nezināju par četriem citiem pavadoņiem. Taču Hārons ir tik liels, ka veido bināro sistēmu ar Plutonu. Riņķo viens ap otru tālu, tālu no saules...
Toreiz es nezināju, ka viņiem ir daudz mazāku draugu/bērnu/dejas biedru - Hidra, Stiksa, Niksa un Cerbers.
Pēc divām nedēļām notiks manis sen gaidītais notikums - civilizācija pasniegs savu garo roku pēc šī pārīša un viņu mazajiem pavadonīšiem.
Dzejolis par šiem abiem, tur tālu, kur saule ir tādā izmērā, kā mums Venēra, tikai daudz spožāka, ir viens no retajiem maniem senajiem dzejas darbiem, kurš man vēl arvien patīk.
Gaidu tuvāku iepazīšanos ar viņiem!

Tas ir neticams stāsts par mīlestību starp cilvēku un krokodilu savvaļā, nevis noķertu un ieslodzītu, un atkarīgu. Mīlestību, neko citu. Tas ir tik fantastiski skaisti!
*
http://jokplesis.lv/virietis-3-gadus-rupejas-un-arsteja-krokodilu-luk-kada-ir-krokodila-pateiciba/

Pastāv vietas, kur āmurhaizivis dodas notīrīties un sakopties. To dara karaliskās eņģeļzivis. Un šeit jau ir vesela sistēma - haizivs, kas vēlas apkopi, peld nedaudz uz sāniem, rādot gaišo vēderu, bet eņģeļzivs, kas meklē haizivi, peld uz augšu uz leju zigzagā. Tā ir ķermeņa valoda starp divām sugām. Novērots, ka haizivis ir cīrīgas savā izvēlē. Ja tām neiepatīkas apkopes kvalitāte, tās pasit ar asti asā leņķī un tas norāda, ka eņģeļzivs ir atraidīta. Gandrīz vai kaut kādi pārošanās rituāli.
Tomēr parasti haizivs sastop savu īsto eņģeļzivi, un notiek Jonathan Bird vārdiem sakot "love at first bite".
Mana mīlestība pret haizivīm un tas, ka es piesārņoju gan facebook, gan šeit ar haizivju video un bildītēm jo biežāk kā parasti, sakņojas tajā, ka es esmu iemācījusies haizivs dziesmu. Manas bungas parādīja ceļu uz šo dziesmu un mana saskaņa ar manu spēka dzīvnieku arvien pieaug.
Manas mēmās haizivis, es būšu jūsu balss, tāpat kā jūs esat daļa manas dvēseles!

Rīt saulgriežu svinēšana! Esmu tik priecīga :) Kā man patīk veidot šos pasākumus! Nu, kad esmu kopā kļuvusi vienīgā "alfa kaķene", tas ir pat... savā ziņā aizraujošāk :D
Savā ziņā atkal grūtāk...

Grenlandes haizivs ir viens fantastisks lopiņš - tikpat liela, kā Lielā baltā, bet peld ar ātrumu lielākais 2,6 km/h. Parasti akla, jo aci izēd parazīts. Dzīvo 200 gadus, ļoti aukstā ūdenī. Dzīvo dievietes Sednas urīnpūslī, palīdz šamaņiem. Gaļa ir ļoti indīga. Pirmās saindēšanās pazīmes - identiskas smagam alkohola reibumam. Tad seko krampji un nāve. Gaļu tomēr uzskata par delikatesi. To gatavo pusgadu, lai noņemtu indi. Maza galva, robusts, mucveidīgs ķermenis, mazas spuras, atgādina drīzāk kailgliemezi kā haizivi. Ēd roņus un polārlāčus. Nav īsti zināms, kā tos noķer ar ātrumu 2,6 km/h.
Tas ir vienkārši fantastisks dzīvnieks! Es to mīlu no visas sirds! Tas pierāda, ka pasaule ir vēl ārprātīgāka, kā man likās, un tas vienmēr ir pozitīvi.