teiksma_ragana

Es uzskatu, ka kļūdās gan vieni, kas uzskata jaundzimušo par mīlestības pilnību, kas tikai ar laiku sabojājas, gan otri, kas domā, ka bērns ir egocentrs, varaskāra visuma naba un par kaut ko kļūst atsakoties no šī stāvokļa, jo man šķiet, ka bērns piedzimst nekāds un vienīgais viņa mērķis ir izdzīvot, un brēc viņš pēc izdzīvošanas, jo ir stāvoklī, kad bez citiem var nomirt no bada, slāpēm, aukstuma, karstuma, nevar pats sevi izārstēt, pārvietoties, nevar pat pats sev degunu pakasīt, un vienīgais veids kā palikt dzīvam šādā stāvoklī ir brēkt un augt- mācīties darīt lietas pašam. Tātad primāri- palikt dzīvam, sekundāri- iegūt prasmes, kas nodrošina neatkarību un autonomiju, šajā procesā viņš kļūst par personību, bet tajā nav nedz tīras mīlestības, nedz egocentrisma zaudēšanas.