Sākās negribēšanas periods. Uz bērnudārzu negribēšanas, tobiš. Vakar bija puņķi un asaras visu rīta cēliena stundu. Mēģināju gan skaidrot, kā ekonōmika strādā, piedāvāju palikt mājās vienam pašam, šis ne par ko. Grib līdz uz darbu. Saku, ka nevarēsi tak nosēdēt darbā visu dienu, lopā garlaicīgi būs. Tāpat grib. Beidzās tikai ārā, kad caur puņķiem norukšķēja "Mersedess". Sākām spēlēt "identificē autiņu", es vēl pa vidam panerroju, līdz dārziņam pārgāja. Vakarā teicās, ka esot bijis forši bērnu dārzā.
Šorīt atkal: "Vēēēē, negribu uz bērnudārzu! Gribu pelmeņus!" Bet vakar tak tev patika dārziņā? Patika. Nu tad muti ciet un maucam. Gaudošana beidzās, kad piedāvāju pašam izvēlēties zobu birsti. Viņš mums oldskūlīgs, grib ar manuāli.