Meibī jēs, meibī nō
Vēl viena lieta, ko jau sen gribēju apgremot - aizliegumi. Kautkur lasīju/redzēju, ka bērnam pirmo 15 gadu laikā "nē" tiek teikts apmēram 150 000 reižu, bet "jā" tikai 7500.
Ir viegli saprotams, ka nevajadzētu ļaut darīt pilnīgi aplamas lietas, kā bāzt naglas rozetēs un lekt zem braucoša auto. Bet kādēļ gan bērnam liegt lēkāt pa peļķēm, skraidīt lietū vai spēlēties izlietnē ar ūdeni? Atrunas par to, ka bērns var saslimt, sasmērēties vai aizdirst māju, tak nav nopietnas. Tas ir vienkārši mūsu pašu, vecāku, slinkums. Nav tak vairs ar rokām jāmazgā netīrā veļa, nav jāskatās, kā bērns mirst no asins saindēšanās vai kā pūst grīda no mitruma. Tehnoloģiju attīstība mums ir ļoti atvieglojusi dzīvi, sniegusi daudz brīvā laika, ko varam veltīt sev un ģimenei. Tas, ka esi nedaudz noguris, nav īsti attaisnojums. Un vispār - šādi liegumi ir koks ar diviem galiem. Ja aizliedz to 20-30 minūšu izklaidi, pēc kuras tev jāpavada 2 minūtes uzkopjot, tu iegūsti garlaikotu un neapmierinātu bērnu, kurš tev kritīs uz nerviem nākamo stundu un atpūsties tu galīgi nedabūsi. Tādēļ labak tomēr ir neteikt "nē", apsēsties un izbaudīt šovu. Skatīties, kā sīča kreativitāte izpaužas trauku mazgāšanā vai pīlītes peldināšanā izlietnē. Skatīties, kā bērns, skaļi smejoties, skraida pa dārzu lietusgāzes laikā, mazgā zābakus pie notekcaurules vai mēģina noķert mutē no jumta tekošo ūdeni. Nu, saslims, saslims, ja ne šodien, tad rīt. Imūnsistēmai tak jāaug kopā ar cilvēku.