Sīcim tūlīt 3, jāiet visādas apskates. Ģimenes ārsts ar mērīšanu un potēm bija pirmais. Neesot īsti paticis. Māsiņa esot bijusi jauka un pieredzējusi ar bērniem, tā bija ok, bet jaunā dakterīte, kas praksējās pie mūsu ģimenes ārstes esot bijusi... pastīva. Nopietna, oficiāla, sabiedēja sīci, vārdu sakot.
Lai palīdzētu tikt pāri neizskaidrojamajām bailēm no dakteriem, sagādājām pudelītes, pipeti, šļirci, marles, masku un plāsterus, sabāzam mazā instrumentu kaštelē un spēlējam dakteros. Tagad katru reizi, kad ir kāds kodums/griezums/apdegums, sīcis ārstē. Bet nu tomēr, ja ārsts nav bērniem draudzīgs, tad tomēr ir biedējoši laikam.
Rīt jāved jams pie zobārsta uz apskati. Viss jau kādu nedēļu sarunāts. Iepriekš jau ir bijis, dakterīte pazīstama, draudzīga. Mucīts ies apskati pirmā, lai parādītu, ka nekā tāda tur nav. Likās, ka ir ok. Šonakt ap vieniem sīkajam sākās histērija par to, ka negrib pie daktera, bail. Laikam kautko samurgojis būs. Stundu(!) vāvuļoja, raudāja, līdz beigās nomierinājās un aizmiga. Bērnus traumēt ir krietni vienkāršāk, kā varētu šķist.