Perveļi debesīs
Vilkāmies ar Pirmo garām baznīcai, pie kuras tuvākais rotaļlaukums. Pirmoreiz jams uzprasīja, kas tā par māju, par spīti tam, ka esam tajā laukumā neskaitāmas stundas pavadījuši, arī svētdienu rītos. Teicu, ka baznīca - vieta, kurā cilvēki iet lūgt piedošanu par pa nedēļu sastrādātajiem grēkiem apmaiņā pret ziedojumiem. Nācās skaidrot par Dievu - onkulis debesīs, kas visu laiku skatās, ko vai tu ko sliktu nesadari, lai pēcāk tevi skarbi sodītu. Sīkais tāds viltīgs - bet mājās cauri jumtam jams tak neredz ko es daru. Aha, ieskaitīts. Tad šis tā prātīgi noteica, ka tāds pats fufelis vien esot, kā Ziemassvētku vecītis.

Pastāstīju pirmo Bībeles nodaļu, cik nu atcerējos, sīcim iepatikās. Tikām līdz Ievai, pa starpai izrunājot šo-to. Beigās sīcis tāds - davai, stāsti tālāk, forša pasaciņa, interesē, kas tur tālāk notika. Nācās atdzīties, ka maz ko atceros. Sasolījos palasīt to svēto grāmatu un pastāstīt tālākos notikumus. Tāpat pašam bija plānā kautkad pieķerties un iebraukt, par ko tas cepiens divu tūkstošu gadu garumā (ja ignorē žīdu pirmavotus)