Biju aizbraucis uz gandrīz 2 nedēļām. Tas sastāda ~ 12% no 4 mēnešus veca bērna mūža. Pēc atgriešanās majās Otrais sākumā bija sakautrējies, bet tad, laikam, atcerējās. Daudz ko samācījies pa šo laiku - kārtīgi smieties (nevis, kā iepriekš, tādu garu "haaaa!"), apgriezties uz vēdera, šūpoties krēslā. Parādījusies interese par apkārtni, rotaļlietām, to garšu un citām sensōrajām īpatnībām. Rēcam, ka rīt sēdēs un rāpos, parīt staigās, aizparīt runās un pirmdien jau uz universitāti jāsūta.

Pirmais, savukārt, esot ilgojies pēc manis. Baisi mīlīgs palicis. Izskatās, ka dzīve ar zīdaiņiem un sievietēm jamam ir apnikusi. Pirmajā dienā pēc atgriešanās nācās savākt viņu no draudzenes mājām lai vestu uz treniņu, kas, kā parasti, beidzās ar gaudošanu un negribēšanu. Pēcāk, slīdot uz treniņu, jams izspļāva "Kādēļ tev jau pirmajā dienā bija mani jāsaraudina?" Skarbi.