Ēdam līķus
Vakar pusdienas laikā sīcim bija neliela eksistenciālā krīze. Viņa galvā beidzot sastiķējās vista uz galda ar vistu aizgaldā. Es mēģināju izstāstīt par to barības ķēdi, ka visi ēd viens otru. Mammucis mēģināja pastāstīt par to, ka dažus dzīvniekus mēs barojam kādu laiku, tad viņi baro mūs. Beigās palikām pie tā, ka mēs ēdam miroņus. Neiedziļinoties tanī, kā līķītis par tādu kļuvis. Labi, tas skaidrs.

Vakarā bija skaipa saruna ar onkuli un brālēniem/māsīcām. Jamie, izrādās, bija uzrakuši onkuļa bērnības suņa bildi un sākuši zīmēt suņus. Sīcis prasa - jums ir suns? Nē, tas suns bērnībā bija, tad jams nomira, kad kļuva vecs. Sīcis ar asarām acīs: "Un jūs viņu apēdāt?!?". Nācās skaidrot, ka mīluļus parasti neēd, bet tomēr trauma.