Vēl par fōbijām
Ā, nu jā, nopirkām tak jaunu veļas mašīnu. Super klusa, rukā uz urrā. Šoreiz no priekšas lādējamo, lai neatkārtotos iepriekšējais.
Bērnam jau sena trauma no pīkstošiem agregātiem, visdrīzāk no dūmu detektōra, kas kauc diezgan griezīgi. Jaunā vešmašīna klusām un pieklājīgi nopīkstas 3x, kad darbiņš padarīts. Sīkais tagad nevar vairs viens pats aiziet pakakāt, jo baidās, ka veļas mašīna uz šo sāks pīkstēt. Atklājām manuālī, ka pīkstēšanu var atslēgt, kas arī tika izdarīts un izstāstīts bērnam. Tāpat ir problēma. Pīkstēšanas fōbija, šķiet, ir uz palikšanu.
Vēl mums ir duša ar rādžu un tvaicēšanās fīčām. Regulējams, protams, ar glāstekrānu, kas ģļuko pēc vella. Viena no fīčam ir palīdzības izsaukšana, kas sāk skaļi un griezīgi kaukt. Tā kaukšana ir vēl trakāka, ja esi dušā tajā brīdī, jo pati duša darbojas kā reverberators. Krč kafijojam vienu dienu, sīkais pačkājas pa dušu, līdz dzirdam šo griezīgo pīkstoņu un vēl griezīgāku histērijas ķērcienu. Dušas padonam mala ir sīkajam līdz padusēm. Spriežot pēc īsā laika sprīža, kas pagāja kopš pīkstoņas sākuma līdz brīdim, kad sīcis bija klēpī, jams burtiski pārleca pāri tai malai. Laikam gar kontroles paneli vairs negrābstīsies...