Nolaid brilli!
Jau kāda pusotra gada vecumā sākām (droši vien, ka pat ātrāk) sīci sēdināt uz poda un mēģināt piekoļīt, lai jams darās tanī, nevis ūziņās. Protams, ka ne pārāk rezultatīvi. Kā viens trīs bērnu tēvs viedi noteica: "Ies paši, kad būs nobrieduši". Tā arī bija. Nobrieda pāris mēnešus vēlāk. Vienu dienu vienkārši aizgāja, apsēdās un pamīza.
Kopš tā laika neviens no vecākiem nedrīkst atrasties WC viens pats, sīkais kontrolieris vienmēr blakus. Sākumā no mucīša iemācijās, ka pēc mīziena kājstarpe obligāti jāslauka. No manis sāka mācīties stāvus tecināt. Protams, ka ne pārāk precīzi. Lai apturētu Noasa plūdus, nācās pašam pāriet uz sēdēšanu. Zin, nekāda tak vaina. Īstenībā reizēm pat relaksējošāk, nekā stāvot. Periodiski tāpat aizmirstas, tad pagriezies un redzi, kā sīkais rotē uz riņķi ar šļācošu pipelīti. Bļin, atkal jāslauka