Atā, dipā-dapā!
Nogale palutināja ar smukiem laikapstākļiem un brīvo laiku. Beidzot aizdevāmies līdz velobodei, sīcim zelta zirgu apgreidot. Sākotnēji bija doma par to, ka varētu uzreiz bez palīgratiem ņemt, bet nesanāca. Pirmais mēģinātas 12" aparāts bija krietni par mazu, par spīti tam, ka "profesionāļi" ieteica neņemt 16". Puikam ceļi gandrīz pret stūri dauzījās. Un labi vien ir, jo jams bija noskatījis balti-rōzā ar vienradžiem un puķītēm. 16" tādu nebija, tika pie balti-tumši-rōzā. Gandrīz tikpat smags kā mans paša aparāts.
Šķiet, ka pa sestdienu un svētdienu savus kilometrus 10 būs nobraucis un vismaz stūrēt iemācījies. Pirmie 3km bija pa grāvjiem vien, jo vienlaicīgi sekot līdzi tam, ko dara kājas, stūre un apkārtne nav īsti iespējams. Nākamais - iemācīties bremzēt. Ar pedāļiem, nevis kājām šļūcot pa zemi. Lielākoties bremzēšanas mēģinājumi notiek pedāļiem esot vertikāli, kas rezultējas ne pārāk veikmsīgā bremzēšanā. Tad tas ir jālabo velkot kājas pa zemi. Smieklīgi un kaitinoši vienlaicīgi. Tagad praktizējam bremzēšanu - piecelies uz pedāļiem kājās, noliec pēdas vienā līmenī, lai pedāļi būtu horizontāli un tad spied uz atpakaļu. ATPAKAĻU, NEVIS PRIEKŠU!
Eks-kolēģis bija saslavējis, ka viņa puika no dipdapa uzreiz uzkāpa uz velo un bija gandrīz vai profesionālis. Mūsējais ne vella. Tie palīgrati traucē griezties, ķeras aiz stūriem un velk uz sāniem, jo sīcis vienmēr ir sasvēries uz vienu no pusēm. Bet bez palīgratiem nevar, jo agregāts ir pārāk smags un gandrīz vai nedaudz par lielu - grūši iet uz priekšu. Lai pierod, varbūt vasarā noņemsim, tad būs jautrs ekstrēms
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: