Sīkais jau otro nedēļu dzied dziesmiņu par to, kā pavasarī visi bērni-cietumnieki beidzot tiek brīvībā. Tā kā laikapstākļi atļauj, tad beidzot arī krietni vairāk laika pavadam ārā. Pagaidam sīcis vēl mocās ar veco dipdapu, no kura jau praktiski izaudzis, gaida to brīnišķo sestdienu, kad sencim būs laiks ar viņu aizlaist pēc kārtīga velosipēda ar pedāļiem.
Vakar un aizvakar bijām uz vietējo rotaļu laukumu, tur kautkāds paliels pusprāts nēsājas apkārt un bauro. Vietējie puikas jamo apceļ, izspieda no viņa informāciju, ka jamam esot 12 gadu un ejot 5. klasē. Vecumu teikt negribēja, bet tā vietā ierakstīja smiltīs. Dīvainis, vārdu sakot. Vienaudži ar viņu spēlēties īpaši negribeja, manējais gan. Nu neko darīt, skraida pusprāts un spēlējas ar čali, kas 4x jaunāks un 3x mazāks. Man labi, nav jāucinās, var pasēdēt un paglūnēt. Nākamreiz varbūt pat grāmatu paķeršu līdz, ja šie sačomosies.