Par puķēm
Viens no vecajiem sižetiem, ko jau labi sen gribējās noraksīt, bet roka necēlās.
Tātad, sīcim bija laikam pusotrs gads, kad pavasarī izlīdam no ziemas migas un atklājās, ka pļavās ziedi zied. Nu jams atrod, priecājas, noplūc, un domā, ko darīt. Nes man. Es pretī iestāstu, ka tantēm patīk puķes - nes mammai. Viss jauki un skaisti, kad noplūktā zieda galviņa (kātiņš tak nav tik smuks un interesants) tiek iedota mātei. Bet ko darīt, kad mammas nav klāt? Pareizi, ej meklē kādu citu tanti. Tad nu klimstam pa rajōnu, līdz ieraugam tanti, tai jāskrien klāt, jādod zieds. Visas kā viena apjožas ar platiem smaidiem.
Bet reizēm gadās citādāk - piemēram, tantei blakus onkulis. Vai onkulis laiza tanti. Bet tas taču nav šķērslis pusotrgadīgam mužikam. Ducina tik klāt, vēl aiz svārku malas parausta, lai neignorē, iedod to ziediņu. Čalim sejā melns mākonis maisījumā ar apjukumu un piemīlību, meiča smej.
Vēl lielāka hohma bija, kad ar ziedu rokā uz ceļa satikām divus babulīšus, tā labi dziļi septiņdesmitajos jau. Čalis piečāpo klāt, sniedz puķi. Saņēmēja aiz priekiem gandrīz bikses piečurāja, teicās, ka pēdējo 20 gadu laikā tikai uz dzimšanas dienu saņemot no mazbērniem. Ilgi varēja dzirdēt viņu sajūsmināto vāvuļošanu.

Audzinam džentlmeni.