tēvs ([info]teevs) rakstīja,
@ 2018-11-14 09:33:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Švilpis
Jau iepriekš rakstīju, ka sīkajam baisi patīk ar dipdapu nēsāties. Sākumā bija problēma ar ordnungu, jo jams bija gatavs zem mašīnām lekt (nebija sajēgas par to, kas kur pārvietojas un kādi ir noteikumi). Vienu dienu, neatceros, toļi man bija poha, toļi slims, sarunājam ar sīci, ka jams klausīs mani, kad bļauju lai apstājas. Un, ka jams nekad nešķērsos ielu viens pats, pirms esmu pienācis un pārliecinājies, ka ir droši. Divus kilometrus vēlāk, jams, protams, šķērso vienu mazu klusu ieliņu savā gaitā. Dipdaps tiek atņemts un tipā tapā mājās uz savām divām. Pohuj, ka stundu ta iešana aizņēma. Pāris dienas vēlāk līdzīgs gadījums. Atkal tipā tapā. Tad viņam pieleca, ka laikam labāk tomēr klausīt senci, kad jams ķērc kautkur aizmugurē. Nesās kā traks, bet bliež pa mēmajiem, kolīdz mani dzird. Vai divus metrus pirms krustojuma. Bet smuki apstājas pie apmalītes.
Reiz vasarā bija kautkāds troksnis (laikam ceļa remonti, neatminos vairs) un mana balss (otrais bass) tajā troksnī pazuda. Tad izdomāju, ka, lai nebūtu jāķērc kā aizkautam, svilpšu. Sakodēju sīci, lai reaģē uz svilpšanu arī. Spalga skaņa labāk pārvietojas brīvā telpā.
Tagad gandrīz katru dienu hohma, kad esam ārā:
Variants pirmais - sīcis pilnā čadā nesas pa veloceliņu, a tur iela pretī. Vienādas nozīmes krustojums. Bieži avārijas notiek, jo pidari neievēro, bet tas tā. Toties, kad lido metrīga mirgojoša raķete ar zilu mici, visi stājas. Un stāv, izbijušies - vai tik sīcis neleks zem riteņiem. Bet dresētais lopiņš pēdējā brīdī palēkdamies bremzē (dipdapam nav bremžu, jābremzē ar kājam, attiecīgi - sanāk lēkāt). Drošākie lēnām brauc garām. Nedrošākie gaida, kamēr es atvilkšos tos 100-150 metrus, uzlikšu roku sīcim uz pleca un pamāšu, lai tik brauc, viss kulē.
Variants otrais - sīcis ducina pa priekšu, metrus 50-100, kautkāda iemesla pēc ir jāapstājas. Nu, es, teiksim, izdomāju nogriezties pagalmā, kuram sīcis garam jau pabraucis. Kārtīgi nosvilpjos, visi kājnieki salecas, skatās apkārt. Sīcis pa mēmajiem, apgriežas, skatās uz mani. Es norādu uz pagalmu, lopiņš atgriežas, svētki turpinās.
Variants trešais, kad gribas pazīmēties. Reizēm kautkādi mammuči/ōmes neapmierināti glūn virsū, kad redz, ka sīcis viens pats no manis tālu (atkal tie paši 50-100 metri) ducina pa trotuāru (parasti es ļaujos tā dragāt tikai tur, kur trotuāri norobežoti no ceļa ar zaļo zōnu). Es tad prikola pēc kārtīgi nosvilpjos, pamāju, lai brauc apkārt, palīdzu izšņaukt degunu vai ko tamlīdzīgu. Neapmierinātais tantuks pēkšņi saprot, ka bezatbildība ir vienkārši uzticība atvasei.

Ar šo visu es jau labu laiku gribēju paplātīties, tik vienmēr aizmirstas. Tagad atkal atcerējos, jo aizvakar bija kārtējā hohma. Vietējā daunatne krustcelēs stāvēja, pīpēja un slīpēja aliņu. Sīcis pierullē, kautko nokomentē, visi ierēc, aber es pārāk tālu, lai pat dzirdētu. Nu, nokomentēja, un ducina tālāk. A tur ceļš, pa kuru mašīna brauc. Viens no slīpētājiem pēkšņi sāk bļaut uz sīci, skriet pakaļ. Ķip "nelec zem riteņiem!" Aber manējais mierīgi pieripo pie trotuāra malas, apstājas, un neizpratnē lūr uz bļāvēju.

Visā visumā, pozitīvi iespaidi. Sākumā bija stresiņš, bet tagad es uzticos. Vienīgais, bija pa vidu posms, kur jams mani klausīja, kad bijām divatā, bet, kolīdz mucīts līdz, pilnīgs ignōrs. Attiecīgi, mucīts arī neuzticējās (šķiet, joprojām neuzticas) un streso. Nācās paskolot, šķiet, ka izdevās, bet mucīts tagad principiāli atsakās ar mums iet rullēt.


(Lasīt komentārus)

Nopūsties:

No:
Lietotājvārds:
Parole:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa:
Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?