Tā, miegs vairs arī nenāk, vai arī man ir par daudz domājamā, lai ietu uz gultas pusi. no vienas puses škrobis par šovakara nedejām(bet labirintā dejas bija super), no otras domas šaudās par piektdienas vakaru, kad uzzināju kaut ko tik pārsteidzošu, ka nezinu pat par ko īsti domāt. pārsteigums bij iepriecinošs, tik ceru, ka grādiem ar to nav nekāda sakara... tad es uzzināju, ka tas, vai tu vari iekļūt kaut kādā klubā, neko par tevi neliecina, tas neko nenozīmē. Klubā es iekšā netieku, bet tieku uzskatīts kā savējais starp ļoti jaukiem, 19gadīgiem cilvēkiem. un ja viņi mani ir pamanījuši jau bez maz vai kopš septembra, tas par kaut ko liecina. Tieši tas un nevis tas, cik melnu saru tev uz ģīmja ir. Kāpēc man trīc rokas? Kaut kāda emocionāla krīze. Parasti gan tādos brīžos saprotu, kāpēc, bet tagad gan nav ne jausmas. To es uzzināšu vēlāk, bet uzzināšu.
Rokas vēl joprojām darbojas kā pašas uzskata par nepieciešamu, bet uz pogām vēl var trāpīt. Šis ieraksts top jau kādas 20 minūtes, dīvaini. Tā jocīgi sēdēt pie kompja nakts vidū, kaut ko spriedelēt. Nē, nebraucu es auzās, es no tām braucu arā ar katru dienu, ar katru stundu ātrak.
Tā, tas laikam viss, ko šodien gribēju pateikt un kas man bija uz sirds.