Šis te top saistībā ar manu iepriekšējo ierakstu. doma, kas manā galvā radās jau kādu laiciņu atpakaļ. No vienas puses es jūtos pieaugušāks par saviem vienaudžiem, nevaru saprast viņu domu gājienus, skatu uz pasauli. Pirms kāda laika man bija saruna ar dažiem cilvēkiem par ekonomisko situāciju Latvijā. Redz, te neesot pietiekoši labi, nav tik lielas algas, nevar nopirkt to, ko gribētos un tā tālāk un tā joprojām. Centos paskaidrot, ka tik ātra attīstība vienkārši nav iespējama un ir jāpaiet zināmam laikam, lai te būtu tikpat labi kā Rietumeiropā. Un tagad sekojošais šokējošais (vismaz man) - doma bija tāda, ka tad labāk braukt uz citurieni un dzīvot diži. Kur patriotisms? Cieņa? Nav. Jā, forši dzīvot Vācijā starp cilvēkiem, kuri nerunā tavā valodā, kuriem ir cita kultūra, kur daļa 3. klases skolēnu ir analfabēti augstā dzīves līmeņa un izlutinātības dēļ. Es tajā visā saskatu pašlabuma meklēšanu, nezinu, kā domā citi. Man  tas liecina par tādu kā nenobriedumu.
Cilvēki vairs negrib rakstīt kārtīgi ar ī un ā, bet labāk ar ii un aa. Tāpēc man ļoti patīk termini "pokeslengs" un "čupačupsu auditorija". Abus šos terminus attiecinu uz iepriekš izteikto domu. Es varbūt tiešām kaut ko jaucu, un tās ir divas dažādas lietas, bet man tas atgādina vienu un to pašu.

Rakstot visu šito, mazliet aizdomājos un vairs neesmu pārliecināts, vai no otras puses es jūtos baigi maziņš. Tātad, jūtos/jutos maziņš, neizaudzis, jo jūtu atšķirības arī citur: zēniem patīk baigi "krutās" beibes, kuras piestaigā uz solārijiem, lieto nežēlīgi daudz kosmētiku un sazin ko vēl. Bet man tādas nepatīk. Man labāk jaunākas, bet tādas, kurām tas nav vajadzīgs. Visi apkārt staigā uz tusiņiem, dzer ar nepazīstamiem cilvēkiem. Tas atklājās jaunajā gadā - visi draugi kaut kur svinēja un dzēra(neko neuzsveru), bet es paliku mājās un svinēju ar senčiem. Jā, man tā tusēties nepatīk, jā, man no tādiem bail. Atzīstu. Bet par ko tas liecina, nezinu. Rakstot šito, nejutos vairs tik mazs, bet ej nu sazini, kā tur patiesībā ir.