Nekad neesmu vesta ar ātrajiem un negribu arī. Ar empātiju, man, kā jau normālam PSRS traumēto vecāku bērnam, nav viss čikiniekā - citreiz apzināti tā jāpieslēdz, BET...
Katru reizi, kad pabrauc garām ātrie ar sirēnām, parādās kamols rīklē. Ja aiz ātrajiem brauc arī reanimācija, tad visam pa virsu nāk asaras acīs.
Visu cieņu mediķiem, kuri ikdienā saskarās ar nāvi un niecīgām iespējam izglābt personu.