Vakar Netfliķī skatījos seriālu Sex Education, starp citu, ļōōti foršs - interesants laiku misklis, vroģbi 1970-to gadu beigas, bet īstenībā 21.gadsimts. Labi, ne par to stāsts.
Vienā sērijā mani paķēra, ka vienai skolniecei, braucot autobusā, džeks blakus sita kulakā un beidza uz viņas jaunajām džinsām. Viņas pirmais sašutums - fuck, sabojātas bikses. Bet pēc tam viņu pierunāja doties uz policiju.
Pierunāja!
I mean, fuck, manā acu priekšā 4 dažādi man nepazīstami vīrieši ir situši kulakā - uz ielas, vilcienā, poģītī, un kā es uz to reaģēju? Ar fckn bailēm, izbīli, šoku, bet NEKAD man neienāca prātā par to kādam ziņot, stāstīt, ne tikai draugiem, bet arī vecākiem, un kur nu vēl policijai, jo, nu a kas tad tur ir - nekas jau tāds nenotika, džeks tikai padročīja. Tikai tagad man sāk pielekt, cik sabiedrībā pieņemama ir šāda situācija, un tikai 22 gadus pēc pirmā šī te publiskā dročījiena, saprotu, cik patiesībā tas ir bijis traumatiski.
Kad randomā garāmejot vīrietis uzšauj pa dibenu vai iekniebj dibenā, tas taču arī ir OK, jo "nu nekas taču nenotika".
Man patiesi žēl, ka tā bija ne tikai mana nezināšana, bet joprojām tas tiek uztverts "nu nekas taču nenotika". Seksuālā audzināšana? Nulles līmenī joprojām.
Fckn katoļi (un citi), burn in hell, kuri cildina bez-seksa sabiedrību, to, ka ka visi ir labi un skolās bērni nav jāizglīto par tēmām, kas nākotnē var diezgan postoši ietekmēt dzīvi.
Un nē, pupus gramstīt, kniebt dibenā, rādīt krāniņu nav OK, un to es gribētu būt dzirdējusi 25 gadus atpakaļ.