tā es risinu problēmas
Kā jau iepriekš esmu bļaustījusies, man ir lieliski kolēģi.
Vot, šodien rakos pa internetu, lai atrastu bēšīgu velogroziņu savam jaunajam vellapēdam (vīrs uzdāvināja man jaunu lēdiju, vī!). Protams, ka nekā nekur nav. Atradu tikai sev retro zvaniņu no 20. gs vidus un velosaslēdzēju.
Izdomāju, ka pārkrāsošu veco grozu. Prasu vienam - a ar ko lai krāso, lai labi turās. Viņš atbild, ka vislabāk būs ar pulverizatoru. Es: kua?! Pieslēdzas trešais kolēģis: a tev ir līdzi vecais groziņš? (protams, ka nav, jo no rīta debesis bija aizdomīgas) Tad viņš turpina, ka lai atvedu rīt, viņš aizvedīs tur tai vietā kur blablabla un manam grozam noplēsīs krāsu ar smilti, ar pulverizatoru apkrāsos un varēšu dzīvot laimīga mūžiem, āmen. Un vairāk par 20 ebrejiem nevaidzēšot skaitīt makā.
Ivetiņš starā un rullējas pa galdu un sapņo par krēmkrāsas vellapēdu ar krēmkrāsas grozu un retro zvanu.
(Starp citu, šodien pareizticīgie drīkst sākt ēst ābolus, labi, ka es neesmu kristietis....)