Tātad, Nirvana. 1994. (vai 1995.?) gadā tēva draugs strādāja par policistu un regulāri veica reidus Centrāltrigū, kur konfiscēja daudz apģērbu, mūzikas un video kasetes, kā arī ko citu, par ko tad bērniem nestāstīja. Tā nu viņš vienu reizi, pēc reida, atnesa mūsmājās Nirvanas kaseti "In Utero" un iedeva mums, trim sīkajiem, ko paklausīties uz Radiotehnikas tumbām. Sencīts, kā mūzikas mīļotājs, ļoti labi mājās bija izvietojis RRR stereo skaņu sistēmu, kuras izvietojums man joprojām ir kā bilde. Nu lūk. Un tad mēs trīs sīkie pirmo reizi dzirdējām ne Queen, Led Zeppelin vai Haddaway, bet gan visšizīgāko no Nirvanas meistrojumiem. Un tad kā ar stieni pa pieri sākās mūzikas meklējumi, kas mums, trim sīkajiem, joprojām nav beigušies.

Visticamāk, ka to kaseti "nāsīs ievilka" kāds no magnetafoniem, jo nav ticības, ka pēc tik daudzkārtējas klausīšanās, tā bija klausāma un lente nesāka veidot savus "skaņu celiņus".