...atvaļinājuma turpinājuma kulminācija sākās Lailas dzimšanas dienas pārthē iekš Pulciņa. Tad tās visas emocijas turpinājās nākamajās trīs dienās iekš PositivusAB festivāla, kurš pacēla necerēti pozitīvos augstumos ar ideālu kompāniju, kaimiņiem un mūziciņu. Pēc tam viss turpinājās sešas dienas iekš Karpatu kalniem un to ciematiem iekš Ukrainas, manas mīlas. Pirmajā dienā bija vilciens ar dziesmām. Otrajā dienā apskatījām ciematu un uzkāpām 1200 metru augstā kalnā, no kura ne sūda nevarēja redzēt, jo tas bija viens vienīgs mežs. Toties atpakaļceļā satikām gotiņas un zirdziņus - daudz. Trešajā UA pavadītajā dienā uzkāpu tās augstākajā kalnā - 2061 metri virs Jūrmalas, un vakarā noķērām ceļojošos poļus. Ar poļu puišiem Big-Bober un Big-Bober2 sirsnīgi izsmējāmies, izrunājāmies un visādi savādāki iz-bebrojāmies mūsu pēdējā naktī iekš ciematiņa. Pavadījāmies ar asarām un skumjām, un ar atbildi: "But we can't..." uz teikumu: "Please, stay!". Pēc iekāpšanas vilcienā, likās, ka mani kāds izsūta no paradīzes (sapratu, kā sajutās Ādams vai Ieva). Un tad, kad ierados Latvijā un pēcāk Rīgā, sapratu, ka šī nav tā vieta, kur man jābūt. Te visi ļauni un īgni un neviens nav mīļš.
Un tagad sēžu darbā un esmu kā apdullusi muša. Toties vakar attīstīju aptuveni 100 bildes par šajā gadā svīt-īgāko.