tarpinsh (![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} tarpinsh) rakstīja,@ 2021-11-23 01:10:00 |
 |
 |
 |
|
|
|
|
|
|
 |
|
 |
rokas
Viņas rokas bija pārāk siltas man, taču atrauties no tām nevaru. (tāpat kā pateikt taisnību nevaru.)
Rīgas klusums ārpus loga kļuvis skaļš un svarīgs, dzīvokļa nevēdinātais gaiss - smacīgs un lieks. Tas čuksta, atgādina, brīdina par notiekošo. Iesloga un dara mani brīvu reizē. Viņas elpa ir pārāk līdzena, es - pārāk iesalusi, lai mums nodarītu ko tik drausmīgu kā pakustētos. Es izmirkšķinu sausās kontaklēcas, cik klusi vien spēju, un cenšos saglabāt redzi. Es neļauju sev aizvērt acis pavisam.
Brīvdienas nakts starmeši plūst un mirgo nemierīgos toņos, liekie un uzbāzīgie trokšņi izspraucas cauri siltinājumam, taču man ir miers. Man ir viņas rokas, sasilušas starp segām un ķermeņiem, mīkstas kā meitenei un sievietei. Viņas mati, izplūduši uz spilvena, brūni spīdīgi, īsi un biezi, nekrāsoti nekad, to smaržu es šķietami sajūtu virmojam gaisā arī uz ielas otrpus Daugavai, arī tūkstošajā trolejbusā, arī retajā sapnī. Pacietīgi gaidu gaismu, kas kritīs uz viņas aizvērtajām acīm, lai kaut mirkli, kaut pulksteņa tikšķējienu nojaustu, ko tās redz aiz aizvērtajiem plakstiņiem. Vēl stundas divas, trīs, līdz Saule iegriezīsies tieši tā, pareizajā leņķī.
Man ir viņas elpa, ritmiska un klusa, tā sniedz man mūžīgus, nenoteiktus solījumus, un man ar tiem pietiek pārpārēm. Arī es cenšos ievirzīt savu elpu gludu un mierīgu, atlaist muskuļus dziļāk matracī, mierināt neapturamo pulsu manās delnās un kakla ieliekumos, bet izlietu ūdeni nesasmelsi.
Viņa ir aizcērtusies elpa, kuru neatgūšu nekad.
---
Rīts pienāk spožš un neticami ātrs, tāds, kurā pamostoties, acis aizžmiedzas ciet un roka momentā pielec pie pieres. Sega naktī man ir noslīdējusi nost, bet varbūt es zem tādas jau aizmigu. Aizmigu. Gulta ir tukša, jo tā ir mana, jo es dzīvoju viena. Pārbaudu vientuļos palagus, tukšo naktsgaldu, drēbju neapmētāto krēslu, un ieklausos klusumā, kas nāk no gaiteņa. Kad atgūstu kustības spēju, apsēžos taisni un nopētu pēdas, kas neatstātas uz grīdas, un rakājos piķa melnajā atmiņā, un neatrodu itin neko. Vien aizkari aizvilkti ciet. Cenšos ignorēt mezglu, kas sienas krūtīs, kamēr kaila slīdu caur ēnaino gaiteni uz vannasistabu. Blenžu uz savu izspūrušo seju spogulī un rosinu smadzenes atgriezties atpakaļ ķermenī, par kurām tās ir atbildīgas, nevis dzenāties pakaļ citam, kurš jau sen pametis manu gultu un dzīvokli, un apziņu.
Viņas rokas bija pārāk siltas man, taču atrauties no tām nevaru. (tāpat kā pateikt taisnību nevaru.)
Rīgas klusums ārpus loga kļuvis skaļš un svarīgs, dzīvokļa nevēdinātais gaiss - smacīgs un lieks. Tas čuksta, atgādina, brīdina par notiekošo. Iesloga un dara mani brīvu reizē. Viņas elpa ir pārāk līdzena, es - pārāk iesalusi, lai mums nodarītu ko tik drausmīgu kā pakustētos. Es izmirkšķinu sausās kontaklēcas, cik klusi vien spēju, un cenšos saglabāt redzi. Es neļauju sev aizvērt acis pavisam.
Brīvdienas nakts starmeši plūst un mirgo nemierīgos toņos, liekie un uzbāzīgie trokšņi izspraucas cauri siltinājumam, taču man ir miers. Man ir viņas rokas, sasilušas starp segām un ķermeņiem, mīkstas kā meitenei un sievietei. Viņas mati, izplūduši uz spilvena, brūni spīdīgi, īsi un biezi, nekrāsoti nekad, to smaržu es šķietami sajūtu virmojam gaisā arī uz ielas otrpus Daugavai, arī tūkstošajā trolejbusā, arī retajā sapnī. Pacietīgi gaidu gaismu, kas kritīs uz viņas aizvērtajām acīm, lai kaut mirkli, kaut pulksteņa tikšķējienu nojaustu, ko tās redz aiz aizvērtajiem plakstiņiem. Vēl stundas divas, trīs, līdz Saule iegriezīsies tieši tā, pareizajā leņķī.
Man ir viņas elpa, ritmiska un klusa, tā sniedz man mūžīgus, nenoteiktus solījumus, un man ar tiem pietiek pārpārēm. Arī es cenšos ievirzīt savu elpu gludu un mierīgu, atlaist muskuļus dziļāk matracī, mierināt neapturamo pulsu manās delnās un kakla ieliekumos, bet izlietu ūdeni nesasmelsi.
Viņa ir aizcērtusies elpa, kuru neatgūšu nekad.
---
Rīts pienāk spožš un neticami ātrs, tāds, kurā pamostoties, acis aizžmiedzas ciet un roka momentā pielec pie pieres. Sega naktī man ir noslīdējusi nost, bet varbūt es zem tādas jau aizmigu. Aizmigu. Gulta ir tukša, jo tā ir mana, jo es dzīvoju viena. Pārbaudu vientuļos palagus, tukšo naktsgaldu, drēbju neapmētāto krēslu, un ieklausos klusumā, kas nāk no gaiteņa. Kad atgūstu kustības spēju, apsēžos taisni un nopētu pēdas, kas neatstātas uz grīdas, un rakājos piķa melnajā atmiņā, un neatrodu itin neko. Vien aizkari aizvilkti ciet. Cenšos ignorēt mezglu, kas sienas krūtīs, kamēr kaila slīdu caur ēnaino gaiteni uz vannasistabu. Blenžu uz savu izspūrušo seju spogulī un rosinu smadzenes atgriezties atpakaļ ķermenī, par kurām tās ir atbildīgas, nevis dzenāties pakaļ citam, kurš jau sen pametis manu gultu un dzīvokli, un apziņu.
