melns plankums pārskrēja pāri kaimiņu apsnigušajam zālājam, un es cītīgi vēroju koka stumbrus, lai ieraudzītu vāveri, kura tā arī neparādījās. tikai vēlāk es sapratu, ka tas bija putns. putnu dziesmas un krītošais sniegs man neiet kopā. varbūt tagad sniegs vairs nebūs šļura, bet gan pieklājīgs zāles slēpējs, pa kuru staigājam, var dzirdēt pareizo krunk. varbūt tagad es saņemšos un izlasīšu kaut kādu sterilu un novecojušu sengrieķu klasiku. varbūt arī ne.