Šis stāsts aizsākas kaut kad septiņdesmito gadu vidū, kad Arbidāns beidzot kļuva par kolhoza direktoru. Tas bija cītīgs un ar visu neapmierināts vīrs, kurš meklēja uzlabojumus turpat vai jebkurā sadzīves sfērā, taču viņa vājība bija cūkas. Kolhozs kombinātam izsniedza vienkārši neticamu lopu koeficientu gadā, bet Arbidāns ar zilu zīmogu personiski apstaigāja aizgaldus, katram suķim dodot viņa kodēto nosaukumu, kas sastāvēja no diviem burtiem un diviem cipariem. Kreisajā spārnā rakņājās mazie sivēni savā sivēnu akadēmijā. Komandēja viņus profesionāla, pieredzējusi cūka R2D2. "Un tagad visiem urk-šķēt!", deva norādījumus R2D2, un sivēni bailīgi paklausīja.

Astoņdesmito gadu beigās direktors Arbidāns pakļāvās masu psihozei. Redzot, kā traktorists Gena pa kluso stiepj uz mājām valstij piederošo uzgriežņu atslēgu "mamma" vai apdauzītu šīfera gabalu, grāmatvede zem kleitas nemanāmi pabāž atskaites par 1974.gadu, bet agronoms dodas pār laukiem aiz abiem vaigiem aizstūķējis mākslīgo mēslojumu, kolhoza šefs sāka spēcīgi aizdomāties. Nojausma par to, ka kolhoza pastāvēšana ir vairs tikai laika jautājums viņu nomāca dienām un naktīm. Impērijai draudēja sabrukums. Un Arbidāns nolēma rīkoties.

Protams, zagt kaut ko savas mājas vajadzībām būtu neprāts. To redzētu viss ciems, visa pilsēta, visa republika! Tādēļ galveno darbības vektoru direktors vērsa uz savu iecienīto stihiju - suķiem. Ak dies', kas gan tur tikai nebija! Aizgaldi ar neona uzrakstiem, automatizētā vircas padeves mašīna, liels Hruščova portrets... Arbidāns kaut kur bija lasījis, ka klasiskā mūzika uzlabojot dzīvnieciņu garastāvokli un apetīti, tāpēc vienā jaukā trešdienā no kabineta nozuda magnetofons ar Haidna kompozīciju ierakstiem, bet piektdien - arī vienīgais notikumu liecinieks, R2D2 (viņa lietu rajona milicija aizvēra pierādījumu trūkuma dēļ).

Resursu tomēr vēl bija atliku likām, bet direktora apetīte aizvien auga. Tādos apmēros, ka cūkas šefa privātajā kūtī dienas pavadīja atvērtām mutēm skatoties uz elektrības skaitītāju. Kaut kur, protams, tika arī pārspīlēts, viņš taču arī ir tikai cilvēks. Nu, teiksim, spa. Cūkas ar atvērtām mutēm skatījās uz spa, kā arī uz Kūts Kinozāli, brošūru "Vai viegli būt resnam?" un džinsu keponiem ar tamborētiem uzrakstiem "F7P2", "E2E4" vai kā tādiem. Taču dzīves līmenis auga griezdamies, bet suķi pieņēmās intelektualitātē.

Krahs iestājās kādā 1995.gada naktī, kad kolhozs jau labu laiku kā bija veiksmīgi likvidēts. Izdzēris glāzi kefīra no rīta, direktors izstaipījās, paklabināja pumpi un devās apgaitā, lai noskaidrotu esošo stāvokli cūkkūtī. Ar pulti atvēris automātiskās durvis viņš paraudzījās iekšā un sastinga kā sālsstabs. Viss darbojās, elektrības skaitītājs griezās, skanēja Haidns, bet dzīvnieku vietā bija atstāta par kompensāciju tikai nodriskāta džinsu beisbolene - cūku nebija! Nevienas!

Taču parādījies vēl bija kas jauns. Vienā aizgaldā stāvēja siena kaudzīte, kura nu nekādi nevarēja šeit atrasties. Arbidāns aizelsies pieskrēja pie kaudzes un ar trīcošiem pirkstiem sāka mētāt uz visām pusēm salmus, beigās spert ar kāju pa kaudzes atliekām, kamēr pēkšņi viņa ekstremitāte palika karājoties kaut kur tukšumā. Bedre! Tunelis! Viņš paskatījās lejup un zaudēja valodu. Tur, maigi rūcot savā nenovēršamībā ritēja eskalators. Bet lejā, tur lejā...

Nav neviena pierādījuma, ka Latvijas lauku andergraundu būtu uzbūvējuši cilvēki. Bet ir kļuvis skaidrs, ka jāsasniedz īpašs apskaidrības un evolūcijas stāvoklis, lai tur nokļūtu. Arbidānu, lūk, ar infarktu aizveda uz Stradiņiem.