Interesants teātra piedzīvojums ir Pētera Krilova izrāde "Pēterburgas stāsti", kurā par pamatu ņemti vairāki Gogoļa stāsti, ko režisors aptvēris dinamiskā, kolorītā darbā. Te visi tēli ir mīklaini, kādas kaislības vai dēmona apsēsti. Viņiem ir tik daudz jūtu un sajūtu attiecībā vienam pret otru. Un šīs attiecības nav vienkāršas. Strauji mainošās etīdes, ekspresīvā gaismu partitūra, skaņas, trokšņi...brīžiem zāle kratījās smieklos, brīžiem apmulsumā blisinājās...
Kaut arī izrāde neizraisīja nekādu dziļu dvēselisku, garīgu katarsi, tomēr emociju spektrs bija pietiekami bagāts un tādēļ kārtējo reizi apjuku, kad pēc izrādes ejot laukā, vēlējos dalīties iespaidos ar kursabiedreni un vēl pirms paspēju atvērt muti, šī izmeta: Vairs nekad neiešu uz teātri, tik briesmīgi tas bija un dusmīgi aizsoļoja prom!