Viņa sieva.
"pasaule ir kartupelis, kurš pūst arvien vairāk" un "iedomājies, ja nu saule ir caurums un mēs visi esam ieslodzīti tādā kā maisiņā". Ja dramaturģiskais teksts bija visnotaļ amizants, vismaz tas ko izdevās saklausīt stāvot pašās beigās, pie bāra letes, tad aktieru darbs bija nožēlojams. Klusās, bubinošās balsis un mazkustīgums radīja tādu kā plakātisma iespaidu. Un vispār izrādes pirmajā pusē par galveno varoni gribējās nosaukt zāģi un policijas sirēnas, kas fonā aiz neaizvērtā loga skaļi ālējās. Visi skatītāji kā nomiruši tik nedzirdami un katra mazākā kustība likās kā noziegums, jo visi tik sasprindzitāti mēģināja saklausīt nesaklausāmos dialogus, nu gluži kā baznīcā uz ko  liizhj atbildēja: baznīcā tu noteikti arī dzer alu, vai ne? Un es nekādi nesapratu, ka beigās galvenais tēls izdara pašnāvību, ko es uzzināju tikai, kad pēc izrādes aspriedāmies ar vienu režisoru, kurš apgalvoja, ka viņš to pašnāvības ainu būtu izveidojis pilnīgi citādāk. un man, protams, bija kauns atzīties savā neattapībā un es tikai piekrītoši māju ar galvu cenšoties izveidot gudru seju.
Bet vismaz How Town koncerts Kaņepē bija vairāk nekā dzirdams un tik patīkami atsvaidzinošs.