Asais pārdomu vējš
pats svarīgākais ir iekšējā harmonija, bez kuras visas miera jūras ir vien sāpīgi karstu liesmu karuselis.
visa vakardiena bija vien tāda uzpūtīga svilpošana jūras krastā un tā apziņa, ka sen vairs nav nekā ko zaudēt, jo nekā nav bijis kā svelmains olis dedzināja naivumā priekšlaicīgi pavērtās plaukstas.
Vēja nokausētie putni starp iluzionārajām mākoņgrēdām vēlajās vētrās pa vienam bojā gāja, nespējot izturēt bezjēdzīgo dziļuma un sekluma dueli. Atmiņas kā pārspīlēti pārelpots gaiss slīcināja tādā savādā bezgaisa akā..
Esmu kā stūrains akmens un dzīvei neder tāds, tādēļ tā priecājos par visām sāpēm sūrajām,kuras ja labi apviļā analītiskās apcerēs, pārvēršas vien par sīkām skumjām. pacietīgi gaidu kad šis akmens tiks pienācīgi aplauzts un nogludināts.
Dullā, ko tu vislaiku tik izmisīgi bēdz pati no savas ēnas?
Jā. Harmonija, harmonija, harmonija...