To become immortal, and then die.
15 minūtes pēc izkāpšanas no autobusa līdz mājām pavadīju slidinoties pa ledu un skaļi smejoties. Tā šaurā, tumšā ieliņa starp vienstāvu vai divstāvu mājām atgādina kādu ainu no vācu ekspresionisma filmām. Īpaši tuvojoties pusnaktij, kad ir tāds aptverošais bezcilvēku klusums, kurā vienīgi suņu riešana un dažu tvaikonīšu ierūkšanās vai upes pašļakstīšanās ir vienīgais ko varu sadzirdēt. Gar malām uzglūn dažas knapi spīdošas laternas,jo lielākā daļa ir sadauzītas, tādēļ gaismēnu pāreju saspēles bieži vien atgādina kaut ko no Kaligari vai Nosferatu:) Siltākā laikā uz šī celiņa mūždien svaidījās pa kādai beigtai žurkai vai arī tā bija dzīva un skraidīja no vienas puses uz otru,nelikdamies ne zinis par manu "sajūsmas" iekliegšanos. Lieki piebilst, ka pirmajās nedēļās es nejutos īpaši iedvesmota par iespēju pārvietoties caur tik "pateicīgu" vietu, bet ar laiku kā jau tas cilvēka dabā ir iekārtots,pieņēmu un pat sāku uzlūkot to visu caur komisma prizmu. Un tā kā šodienas kino lekcija Ditas Rietumas izpildījumā bija pārpārēm pacilājoša un Melvilla filma LE DOULOS mani pabaroja ar nepieciešamo kinovielas sātu, tad jūtos lieliski. Kā arī sapratu, ka man vēlreiz ir jānoskatās Godāra À BOUT DE SOUFFLE. Kā izrādās Melvilla ēna caurstrāvo visu franču jauno vilni un tajā filmā Godārs viņam kā pateicībā par sniegto iedvesmojumu un atbalstu atvēlējis to īpašo rakstnieka lomu, kad uz uz Patrīcijas(Jean Seberg) jautājumu:"Whats's your greatest ambition?" sniedzis tik ģeniālu atbildi:"To become immortal, and then die", ko arī ir īstenojis savā dzīvē.
Rietuma lekciju noslēdza ar vārdiem:"Novēlu Jums iemīlēt Melvillu, jo viņš tiešām ir tā vērts":)Kauns teikt, ka tikai šovakar iepazinos ar viņa daiļradi,tādēļ steidzīgi jācenšas labot šī situācija un nākamās filmas, ko skatīšos ir LE SAMOURAÏ un UN FLIC.