Izklausās skumīgi, jā. Bet varbūt tomēr ir tā, ka, ja vajadzēja prom, tad vajadzēja. Varbūt citur būtu labāk, bet neaizbraucot - vēl sliktāk.
Man palicis atmiņā viens fragments no Pepijas Garzeķes, kur tad, kad viņa ar Tomiju un Anniku iesprūda koka dobumā un abi pārējie bija izmisuši, viņa ieraudzīja gaišo pusi - mēs taču varam te sēdēt uz iztēloties, ka smokam cietumā. Kas, protams, padarīja situāciju daudz priecīgāku (nu labi, viņi gan drīz tika laukā no tā dobuma).
Bet, ja par sevis uzmundrināšanas iespējām - varbūt vari regulāri ieplānot braucienus uz tām lielākajām pilsētām, tad vismaz būtu kas patīkams, ko gaidīt, kamēr dari to, kas nu Tev tur kopumā jādara. Un vismaz kaut kāda deva skumju jau tāpat piederas braucieniem, kuros dodies ilgstoši un (kā saprotu) viens.