Kopš decembra sākuma mana ikdienas ēdiena papildinājums ir 7 tabletes (antidepresanti+miegazāles). Reizi nedēļā apmeklēju psihoterapeiti, reizi mēnesī psihiatru ar kuru konsultējos par zāļu ietekmi. Jūtami ir uzlabojusies mana spēja sevi mobilizēt, savākties, nokoncentrēties uz jebkuru lietu, kuru ieplānoju realizēt. Tāpat arī priecē, ka pamostoties, pirmā doma, kas neplosa nav vairs vēlme nomirt. Tiesa joprojām nespēju savaldīt dusmu lēkmes un sociālo fobiju. Tāpēc spēja neaizmirst sakāmo un kaut ko norunāt izstādes atklāšanā bija man priekš sevis liels sasniegums, sevis pārvarēšana. Tāpat arī aizbraukšana uz Atēnām un piedalīšanas fotogrāfijas meistarklasē, kur katru dienu cīnījos ar sevi un nesaudzīgi bradāju komforta zonas robežas. Bet lielu lomu spēlēja arī pats pasniedzējs, kurš ir izgājis cauri ellei,bet spējis saglabāt apbrīnojamu domāšanu, skaidru uztveri un spēju visiem redzēt cauri un uztausīt īstās stīgas, lai no cilvēka izvilktu laukā spēcīgāko, kas viņā mīt, bet dažādu iemeslu dēļ slēpts, jo bail vai nav pārliecības.

Neliek mieru Dāvida Keiša pašnāvība. Vairākus gadus viņš mocījies ar bipolārajiem traucējumiem. Tik viegli iztēloties to tumsu, šausmas, izmisumu, kas viņu plosīja tajā brīdī pirms izlēma pakārties.
Tas ir dubult dīvaini, jo manā atmiņā viņš ir saglabājies kā vienmēr smaidošs, pozitīvs, gaišs cilvēks...
Dāvida ģimene aicināja nepirkt ziedus atvadu ceremonijai, bet ziedot RĪGAS PSIHIATRIJAS UN NARKOLOĢIJAS CENTRA ATTĪSTĪBAS FONDAM, jo ir nepieciešams izveidot mūsdienīgas un cilvēkcienīgas ārstēšanās iespējas pacientiem ar garīgiem traucējumiem.

Par šīm lietām būtu jārunā vairāk. kad tiek lauzta kāja, visi saprot problēmu, ir normāli iet pie ārsta, ir normāli gulēt mājās un neko nedarīt, neviens tev neliek skriet maratonu, bet psiholoģiskās slimības neviens ārēji neredz, tāpēc tās neeksistē.