drausmīgi nepatīk iet laukā no mājas. drausmīgi nepatīk satikt cilvēkus. drausmīgi nepatīk iet uz publiskiem pasākumiem.
šobrīd nestrādāju un nekur nemācos. bail no jautājumiem, jo liekas, ka bez šīm etiķetēm ar konkrētu darbu, tu neesi pilnvērtīgs sabiedrības loceklis. pat ja pašai liekas, ka tā nav, bet tomēr pārāk uztrauc ko citi padomās. nezinu. mēģinu saprast, kāpēc man pēdējā laikā socializēšanās sagādā tādas mokas.
biju pie psihiatra. izrakstīja man antidepresantus un zāles pret bipolārajiem traucējumiem. jau divas nedēļas katru dienu lietoju Brintellix, Stilnox, Xanax, Lamictal un Kventiax. daktere klausoties manu dzīves stāstu, secināja, ka kopš bērnības esmu mocījusies ar šiem traucējumiem. tādēļ arī tik grūti realizēt jebkuru plānu, tādēļ tik grūti sev uzticēties, jo grūti paredzēt savas darbības un emocionālos stāvokļus.
pēc vizītes pie šīs ārstes un izrakstītajām zālēm pašapziņa vēl vairāk sabruka, jo tagad tiešām liekas, ka neesmu īsti normāla un, ka tiešām nevaru iet laukā satikt cilvēkus, jo negribu nevienam neko stāstīt, bet neparko citu kā par savu nestabilo psihi arī nevaru padomāt.
labi, ka draugs visu dienu ir darbā un visu dienu varu būt mājās viena pati. labi, ka ir blakus cilvēks, kurš spējīgs mani pieņemt ar visām manām drausmīgajām izpausmēm un nenosoda, nekritizē, bet sniedz atbalstu un cerību, ka viss nokārtosies.