Atceros, kā pirms pāris gadiem aizgāju uz vietējo šaha skolu; biju tur reiz agrajās klasēs iestājies, tomēr biju pametis to visu novārtā. gribēju neko vairāk, kā uzspēlēt. Toreiz abi skolotāji bija aizņemti ar spēli savā starpā, notika diezgan haotisks turnīrs kaut kādiem sīkaļām, kas bija pirmās vai otrās sporta klases; nekad neaizmirsīšu to idiotisko sajūtu. Lieki piebilst, ka vairs neesmu uz turieni gājis ne reizi.
Mākslas skolā iestājos uz kādu pusgadu kopā ar pēdējo grupu. Maksāt neko nevajadzēja, tomēr sajūta bija nedaudz līdzīga; atšķirībā no tava gadījuma skolotājs (Ziedonis Bārbals) bija ļoti sakarīgs, piegāja pie katra, apskatījās, aprādīja, parunājās un tad gāja tālāk, pa starpām izklaidēdams audzēkņus ar dzīvesstāsta un mākslas kopsakara epizodēm.