Jaunība, ja vienā vārdā.
Cilvēki, iespējams, lika viņai domāt, ka viņa ir kas tāds, kas viņa vēl nebija. Savukārt jaunība liedz saskatīt iespējas tālākai izaugsmei. Aiziet jaunai, skaistai, leģendārai. Banāli.
Es, protams, nezinu, kā bija patiesībā. Vienkārši stāsts par leģendāro meiteni-brīnumbērnu, kas sadega kā svece un aizgāja jauna, atstājot tonnu mantojuma... Zobi sāp. Bet jauna dvēsele tam varētu arī noticēt.

Man jaunībā bija bail domāt par dzīves jēgu, jo apziņa, ka tādas, visticamāk, nav, dzina pie tikpat acīmredzamās atziņas, ka tad taču jātaisa pašnāvība.
Ar gadiem esmu sapratis, ka pašnāvība ir tikpat bezjēdzīga, kā viss pārējais. Un ja reiz vienīgā starpība starp abām šīm opcijām ir sāpināt vai nesāpināt bariņu jauku cilvēku, kāpēc man to darīt?
Lai gan, pasaules kontekstā, tas viss, protams, ir bezjēdzīgi.