Tas skan briesmīgi (pat atceroties, ka empātija uz nāvi manī izpaužas minimāli), bet man viņas nāve liekas tik loģisks un pareizs iznākums, ka nav pat ko piebilst.
Mani vairāk mulsina tas, ka es tik totāli nespēju iedomāties sevi to gadu pusaudzes ādā. Vai viņas darbu apjoms, kas velk uz grafomāniju, protams, pārnestā nozīmē, iemieso to, ko viņa gribēja pateikt, vai to, ka viņa gribēja ko pateikt? Vai bildes ir vēsts vai arī indikators par to, ka ir kas sakāms?
Drusku to aizķer arī MOMA kurtore "My personal experience has nothing to do with this show, but I think about the kind of pictures I made when I was a photography student—and granted, I don't have any talent!—but at that time you're thinking about yourself and who you are, and where you fit in the world—where you fit as an artist. A lot of her concerns that people interpret as this inner crisis are actually normal for this age, she was just much better at expressing them than most of us. I wish I'd had half her ability to be articulate at that age." - respektīvi, daļa ir kā normāla eksperimentālais radošais process un ļoti līdzīgas bildes ir simtiem, tūkstošiem cilvēku.
Es jau kādu laiku gribu Taunsenda grāmatu pasūtīt. Bet ceru Londonā atrast.