nu viņai palika garlacīgi, jo adīt,tamborēt,izšūt viņa ļoti labi māk, un stundās vairs neko jaunu nemāca, tikai arvien lielāka izmēra lielas jāšuj.
ēst gatavot viņa savos 13 gados arī ļoti labi māk.
pēc kopīgas apspriedes, kur viņa sūdzējās par garlaicību un uzdevumu vienveidību, ieteicu pāriet pie puišiem un iemācīties jaunas lietas,ko viņa uzņēma ar lielu entuziasmu un es pat negaidīju, ka viņa nekavējoties arī rīkosies. bērnam ir neremdināma ziņķāre pēc jaunu lietu apgūšanas. man liekas šāda rīcība ir pašsaprotama.