situācija sākās ar to, ka man kļuva skumji, ka bārā, kurš visur tiek pozicionēts, ka revolucionārs latviešu bārs, vienīgās latvietes bijām tikai mēs divas. savus novērojumus draudzenei acīmredzot pateicu pārāk skaļi, jo tie piesaistīja blakus stāvošo jauniešu uzmanību (Daugavpils universitātes vēsturniekus, kuri visu dzīvi dzīvojot šajā pilsētā nav iemācījušies valsts valodu un neuzskata to par nepieciešamu, tāpat kā liela daļa šīs pilsētas iedzīvotāju, bet, protams,ir daudzi brīnišķīgi izņēmumi). Viņu arogantie komentāri izraisīja manī dusmas, kuru rezultātā es izteicu dažus nepieklājīgus vārdus. Viens no viņiem mēģināja uzliet man virsū alu, bet trāpīja tikai blakus esošajam sienas stūrim. Un sākās teksti, ka esmu viņa krievu ebreja radinieku slepkava utt. šādas situācijas atkārtojas regulāri. latviešu valodu mīlošam cilvēkam ļoti grūti nākas saņemties nejust to agresijas un dusmu vilni kāpjam laukā, saskaroties ar šādu utopismu, kas izrādās lielākai sabiedrības daļai, šķiet, pilnīgi akceptējams. kādēļ, tad visi satraucas par bēgļiem, kuri varētu iedragāt mūsu nacionalitāti, ja jau neskaitāmus gadu desmitus Latviju apdzīvo tautība, kuras daļa pārstāvju kategoriski atsakās cienīt valsti, kurā piedzimuši. un man nav nekādu iebildumu pret krieviem kā tādiem. es ļoti cienu krievu kino, literatūru. man ir daudz krievu draugu.