PASAKA
Kāds Princis sapīka, ka nekad nav nodevies nekam citam kā vien nevainojami pliekanām laipnībām. Viņš paredzēja pārsteidzošas mīlestības revolūcijas un turēja aizdomās savas sievas kā spējīgas uz ko vairāk par izpatikšanu, rotātu ar debesīm un greznību. Viņš gribēja redzēt patiesību, īsteno alku un piepildījuma stundu. Viss viens, vai tā būtu vai nebūtu dievbijības piesmiešana, viņš gribēja. Viņam vismaz piemita samērā plaša cilvēciskā vara.

Visas sievietes, kas pazina viņu, tika nogalinātas. Kāda postaža skaistuma dārzā! Zem zobena viņas to svētīja. Viņš neprasīja pēc citām. — Sievietes parādījās no jauna.

Viņš nogalināja visus, kas sekoja viņam, pēc medībām vai dzīrēm. — Visi sekoja viņam.

Viņš izklaidējās, slaktēdams krāšņos dzīvniekus. Viņš lika aizdedzināt pilis. Viņš uzklupa cilvēkiem un sacirta tos gabalos. — Pūlis, zelta jumti, skaistie dzīvnieki joprojām pastāvēja.

Vai iznīcināšana spēj sagādāt ekstāzi, nežēlība — atjaunotni? Tauta nekurnēja. Neviens necentās paust savus uzskatus.

Kādu vakaru viņš lepni auļoja zirgā. Parādījās Džins, neizsakāmi, pat nepiedienīgi skaists. Viņa āriene un izturēšanās izstaroja daudzveidīgas un sarežģītas mīlestības solījumu! Neizsakāmas, pat neizturamas laimes solījumu! Princis un Džins iznīcināja viens otru, iespējams, pašā veselības plaukumā. Kā lai viņi no tā nenomirtu? Tā viņi nomira kopā.

Taču Princis mira savā pilī, gluži parastā vecumā. Princis bija Džins. Džins bija Princis.

Viedas mūzikas trūkst mūsu alkām.