Tāpēc pašsaprotami, ka nepārtraukti tiek nomainīti apkārtējie cilvēki. Tas notiek dabiski, domāju, ka nevienam nesāpīgi. Ja ne sākumā, tad noteikti pēc laika, kad viss tiek apsvērts un pārsvērts, apziņā pulsē - tā tam bija jābūt.
Pārtrūkst saites ar cilvēkiem, kuri nedara vai nedomā to, ko es spētu novērtēt. Pat ja viņi paši par sevi ir vērtīgi, kompetenti savā sfērā un daudzējādā ziņā interesanti, bet ilgstoša komunikācija vienkārši priekam un izklaidei ir gluži kā burbuļu pūšana. Tie ir lieli, mirdzoši, acīm tīkami, bet kolīdz pieskaros, pārsprāgst un vienīgais, ko izdodas paturēt, ir absolūts tukšums.
Bet absolūts tukšums mēdz darboties kā spēcīgs katalizators iekšējai reformēšanai, kas organiski noved līdz ārējās pasaules rekonstruēšanai.