Riebums
“Uz šī kalna jūtos ļoti tālu no viņiem. Mani pārņem tāda sajūta, it kā es piederētu pavisam citai sugai. Dienas darbus beiguši, viņi nāk no saviem birojiem, apmierināti raugās uz namiem, skvēriem un domā, ka tā ir viņu pilsēta, viņu skaistā pilsēta. Viņi nebaidās, jo jūtas kā mājās. .. Viņi var simt reižu dienā vērot, kā pasaule pakļaujas stingriem, nemainīgiem likumiem un viss notiek, kad lietā tiek likti aparāti un mašīnas. Tukšumā visi priekšmeti krīt ar vienādu ātrumu, pilsētas parks ziemā katru dienu atvērts līdz plkst. sešpadsmitiem un vasarā – līdz plkst. astoņpadsmitiem, svins izkūst 237,4 °C karstumā, un pēdējais tramvajs no pilsētas viesnīcas atiet plkst. divdesmit trijos nulle piecās. .. Viņi pieņem likumus, raksta populārus romānus un apprecas, un ir pat tik neizmērojami lieli muļķi, ka rada bērnus.”