atbrauca ilgi nesatikta draudzene. uzdāvināja kaut kādos valmieras laukos pašbrūvētu rabarberu šņabi bacardi pudelē. pastāstīja kā visu nakti dzērusi dīvainos valmieras iestādījumos un pēc tam drausmīgi vēmusi un tinusies ar maximas maisiņiem. pusvārdā atvainojās, ka drausmīgi nāk miegs un momentā atlūza pat līdz galam neuzklātā matracī.
bet principā viņa ir viens no gudrākajiem, talantīgākajiem, vērtīgākajiem cilvēkiem kādus es pazīstu. viņas apgriezieni, sasniegumi jebkurā jomā, kurā pieķeras ir apbrīnojami, bet vissapbrīnojamākā ir viņas pieticība un neegoisms, neskatoties cik daudz un kvalitatīvi viņa izdara jebkuru lietu. šī īpašība mani vienmēr ir sajūsminājusi un izraisījusi lielu cieņu - nelielīties, nebāzt ar varītēm visiem acīs savu gudrību, talantu, spējas, un vienkārši turpināt mērķtiecīgi attīstīt savas idejas un jebkurš, kurš ar viņu ilgstoši pakomunicē, nevar nenovērtēt viņu un pozitīvi neietekmēties. jo lielāks cilvēks, jo mazāks lepnums un augstprātība.
īstenībā man ir ļoti maz draugu, bet katrs cilvēks, kuru es varu nosaukt par patiesu draugu, ir tik vērtīgs cilvēks, ka nevaru nepriecāties, ka viņš ir manā dzīvē.