Izsmērētība
Kaudze darbu un nekā konkrēta, vai arī, kas paradoksāli – maz darbu un nekā konkrēta. Tas ir, cilvēks it kā saprot, ka „jā, tā turpināt dzīvot vairs nedrīkst”, bet tomēr dzīvo. Izsmērētība – tas ir apbrīnojams mehānisms. Tas aprij pats sevi. Tā ir čūska, kura košļā savu asti un domā: „Nē, es rīkojos nepareizi, tas ne pie kā laba nenovedīs”. Tādas domas rada sapratnes ilūziju un lieliski attaisno savu stulbumu un vājumu.