es nesaprotu kādēļ man visu laiku uz ielām cilvēki prasa naudu. es izskatos pēc kaut kādas bagātas mātes terēzes,vai?
īpaši besī tas tādos brīžos, kā šorīt, kad ejot uz darbu, priecājoties kā lietus saslapina manus ūdens ļoti caurlaidīgos zābaciņus un klausoties austiņās savas ik rīta iedvesmojošās dziesmiņas par dzīves bezjēdzību, pēkšņi pieskaras kāda sveša roka un man, protams, nākas izņemt vienu austiņu un pārtraukt dziesmu un domas pavedienu, un uzklausīt svešinieku ar suniski lūdzošām acīm un stāstu par viņa nelaimīgo maka pazaudēšanu. protams, tas mani ļoti interesē. varbūt tā tiešām ir patiesība, varbūt tiešām cilvēkam ir notikusi no viņa neatkarīgiem apstākļiem nelaime, bet es savā egoismā sadusmojos, ka viņa dēļ man pārtrūka doma un dziesma un vispār es itkā kavēju darbu un tajā brīdī uz ielas bija arī citi cilvēki un vispār viņš neizklausījās pārliecinoši, drīzāk jau redzēts iepriekš ar šo pašu lūgumu, bet varbūt es kaut ko jaucu. bet tajā brīdī es vēl tik tālu nebiju domājusi, bet vienkārši izleca no manis laukā ledains: nav skaidrā, atvainojiet un tagad es dusmojos, ka to visu atceros un turpinu domāt, piemēram, ja es būtu nokļuvusi svešā pilsētā un, piemēram, apzagta un man vajadzētu nokļūt mājās un apkārt vien nepielūdzami un auksti svešinieki, kuri steidzas uz saviem darbiem, aizņemtajām dzīvēm, ignorējot visu, kas notiek apkārt, ko tad es darītu.