im so dadaistic
es ar Dišānu varētu lieliski saprasties. Viņš jau 1919. gadā apzīmēja Monu Līzu ar ūsiņām un bārdiņu, bet es bērnībā, nemaz nenojautu, ka darbojos kādā īpašā mākslas virzienā, kad aizrautīgi visos vecāku kāzu albumos apzīmēju cilvēkus ar drausmīgām ūsām vai vienkārši sejas vietā uztaisīju lielu melnu pleķi, īpaši mammai, jo man skauda viņas baltā kleita. Visi tad ļoti dusmojās, jo bija kauns tādus rādīt viesiem.