Es gāju tur tālāk pa ceļu ar diviem draugiem - saule laidās lejup. Es jutos kā skumja elpa. Debesis pēkšņi kļuva asinssarkanas. Es apstājos, piespiedos pie nožogojuma, nāves ēsma - liesmojošās debesis izskatījās kā asinis un zobens pār zilmelno fjordu un pilsētu. Mani draugi devās tālāk - es tur stāvēju, bailēs drebēdams un jutos kā nebeidzams kliedziens dabā.
Edvards Munks. 1893.